kaķa klepus - Post a comment

Tu, cilvēks, sēdi mājās un filosofē, centies lietas salikt pa plauktiņiem un nonākt pie secinājuma, kas ir tas, ko jūti un ko esi gatavs upurēt; atzīt savas kļūdas un saprast, kādu ceļu izvēlēties turpmāk; tad sāc šaubīties, ko izvēlēties pirms gulētiešanas - Keolju, Kapoti vai Šekspīru!?! Tad tev izdodas sazvanīt cilvēku, pēc kura balss (un patiesībā arī pēc klātienes) tu esi ļoti noilgojusies. Blīkš, blākš un tev priekšā, burtiski uz paplātes, tiek nolikta jauna cilvēka traģēdija, kas, jā, no vienas puses, izraisa līdzjūtību un rada iespēju izmantot situāciju savā labā, lai nostiprinātu pozīcijas; no otras puses, tu jūti gandarījumu un milzīgu spēku uzplūdu sevī. Velns viņu zina, no kā tas! No tā, ka pavediens ciešāk iekļāvies tavā plaukstā (saistībā ar tām pozīcijām)? Vai no tā, ka zemapziņā iedarbojas kaut kāds refresh - paldies dievam, ka ar mani nekas tāds nenotiek!?! Jā, citiem patiešām iet vēl smagāk, bet 'dodot gūtais neatņemams' - tas no sērijas, ka es pieteicos tam cilvēkam palīdzēt: ja ne tikt uz priekšu, tad vismaz neatkrist atpakaļ! Bet tāds stāsts iz dzīves patiešām atsvaidzina, ļaujot uz visiem ikdienišķiem sīkumiem un nebūšanām paskatīties ar kritisku aci. Tā nu, viss, par ko es šodien mazliet tā kā bēdājos vai skumu, ir kā ar roku atņemts! Pat ielūgumu uz izrādi dabūju! Nu, ka tik nu tas viss būtu uz labu!