par vecākiem, māju un .. ģimeni?
« previous entry | next entry »
Aug. 9th, 2007 | 03:56 pm
pēdējā laikā tik daudz kas mainās. mana attieksme un viedoklis. saliekot kopā to puzzli no brāļu un mātes tekstiem, veidojas puslīdz skaidra bilde:
# no vienas puses, ir vecāki, kuriem nav kur palikt un kuri divas reizē dzīvē ir smagi apčakarēti. lai kādi viņi būtu un lai kādas būtu manas jūtas&sajūtas pret viņiem, ir palicis zināms respekts (citādāk to nosaukt ir grūti) un patiesībā arī atbildības sajūta - tieši pēdējo nedēļu laikā es apzināti sāku sajust pienākuma apziņu. jo, par spīti visam, viņi ir cīnījušies (kā nu mācējuši), viņi ir godīgi un strādīgi cilvēki. savas nezināšanas un nereti vientiesīgās attieksmes dēļ viņi ir izteikušies un rīkojušies tā, ka es neesmu spējusi ne pieņemt, ne attaisnot viņu rīcību. taču jebkuru attiecību pamatā ir spēja pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, un rēķināties ar viņa rīcību un tās radītajām sekām, nevis uzpiest savu viedokli vai censties melnu pataisīt par baltu. iecietība. māksla saskatīt lietas tādas, kādas tās ir patiesībā.
# no otras puses, brāļi man ir tādi, kādi viņi ir - arī ar savu (visnotaļ pasīvo) attieksmi, kuriem ir raksturīga ļoti augsta nolieguma pakāpe. tāpēc, ka viņi baidās no nezināmā; visā tiek saskatīts kaut kas aizdomīgs, kaut kas netīrs. un šaura ir tā robeža starp veselīgu piesardzību un pataloģisku nīgrumu. bailes uzņemties atbildību, cīnīties. tāpēc ka tā nav viņu pakaļa, kas deg.
es savukārt gribu, lai viss ir kārtībā. man ir apnicis būt krustugunīs starp šīm divām pusēm, no kurām abām ir daļēji taisnība. tikai šāda vārdu spēle un emociju lavīnas ir pēdējais, ko varētu vēlēties šajā scenārijā - tāpat kā sūdīgā seriālā tas viss nevajadzīgi novilcina notikumu gaitu, izstiepjot visu pasākumu nebaudāmi garu!
mani vairs nepārsteidz tas, ka iznākums būs pilnīgi pretējs manai sākotnējai attieksmei un tam, ko visi pārējie ir teikuši. šajā seriālā ir vajadzīgs cilvēks, kurš ir gatavs riskēt un uzņemties atbildību. vairāku apstākļu dēļ lielākā daļa trumpju ir manās rokās. pirms pāris gadiem es, protams, būtu sašutumā ironizējusi par šo visu, taču ... things change. sausais atlikums no visām šīm peripētijām, no visas šīs sajūtu un attieksmju ķidāšanas, ir miers un spēks, ko es fiziski pat spēju sajust: sajust veselo saprātu, loģiski iztirzātas notikumu virknes un pieņemtus lēmumus. un tā patiesībā ir bauda. cilvēki nemainās, mainās tikai viņu attieksme.
# no vienas puses, ir vecāki, kuriem nav kur palikt un kuri divas reizē dzīvē ir smagi apčakarēti. lai kādi viņi būtu un lai kādas būtu manas jūtas&sajūtas pret viņiem, ir palicis zināms respekts (citādāk to nosaukt ir grūti) un patiesībā arī atbildības sajūta - tieši pēdējo nedēļu laikā es apzināti sāku sajust pienākuma apziņu. jo, par spīti visam, viņi ir cīnījušies (kā nu mācējuši), viņi ir godīgi un strādīgi cilvēki. savas nezināšanas un nereti vientiesīgās attieksmes dēļ viņi ir izteikušies un rīkojušies tā, ka es neesmu spējusi ne pieņemt, ne attaisnot viņu rīcību. taču jebkuru attiecību pamatā ir spēja pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, un rēķināties ar viņa rīcību un tās radītajām sekām, nevis uzpiest savu viedokli vai censties melnu pataisīt par baltu. iecietība. māksla saskatīt lietas tādas, kādas tās ir patiesībā.
# no otras puses, brāļi man ir tādi, kādi viņi ir - arī ar savu (visnotaļ pasīvo) attieksmi, kuriem ir raksturīga ļoti augsta nolieguma pakāpe. tāpēc, ka viņi baidās no nezināmā; visā tiek saskatīts kaut kas aizdomīgs, kaut kas netīrs. un šaura ir tā robeža starp veselīgu piesardzību un pataloģisku nīgrumu. bailes uzņemties atbildību, cīnīties. tāpēc ka tā nav viņu pakaļa, kas deg.
es savukārt gribu, lai viss ir kārtībā. man ir apnicis būt krustugunīs starp šīm divām pusēm, no kurām abām ir daļēji taisnība. tikai šāda vārdu spēle un emociju lavīnas ir pēdējais, ko varētu vēlēties šajā scenārijā - tāpat kā sūdīgā seriālā tas viss nevajadzīgi novilcina notikumu gaitu, izstiepjot visu pasākumu nebaudāmi garu!
mani vairs nepārsteidz tas, ka iznākums būs pilnīgi pretējs manai sākotnējai attieksmei un tam, ko visi pārējie ir teikuši. šajā seriālā ir vajadzīgs cilvēks, kurš ir gatavs riskēt un uzņemties atbildību. vairāku apstākļu dēļ lielākā daļa trumpju ir manās rokās. pirms pāris gadiem es, protams, būtu sašutumā ironizējusi par šo visu, taču ... things change. sausais atlikums no visām šīm peripētijām, no visas šīs sajūtu un attieksmju ķidāšanas, ir miers un spēks, ko es fiziski pat spēju sajust: sajust veselo saprātu, loģiski iztirzātas notikumu virknes un pieņemtus lēmumus. un tā patiesībā ir bauda. cilvēki nemainās, mainās tikai viņu attieksme.