kaķa klepus - living

ar novēlošanos, bet man laikam ir iestājies "pavasaris". pieņemu, ka no malas tas izskatās visnotaļ pastulbi: čatoju ar mirdzošām acīm un sakniebtām lūpām, virpinu matu šķipsnas, nervozi pārlieku vienu kāju pār otru, pēc 2sekundēm nomainu pozu, tad ieslīgstu apcerīgā noskaņā ... vai uz ielas pēkšņi pagriežos pa 180 grādiem un metos pretējā virzienā pakaļ kādam - vienīgajam, ar ko esmu gulējusi un kuru joprojām glabāju kā zapasku nebaltām dienām. pirms pāris dienām es viņu redzēju identiskā situācijā, tikai tas bija sapnī un viņš man pagāja garām. This is realy crazy time. Bet tas pēdējais man ir vajadzīgs, lai no mīļākā pārtaisītu viņu par draugu, par Lielisko vīrieti, ar kuru vairs neguļu, bet "ārā mest" arī negribas, jo patiesībā viņš ir vienīgais no vīriešiem, kuram es uzticos un kurš mani spēj uzklausīt (reizēm pat labāk nekā tie sievieši, kas man ir apkārt!). Nu, bet tas pirmais - we'll se :*
principā - es apzinos, ka rīkojos pilnīgu pretēji tam, kas tiek rakstīts visos sieviešu žurnālos vai dāmu romānos; pretēji visām tām dzīves receptēm a la 'kā pareizi dzīvot'. bet, what the hell, tā ir mana dzīve un es vienmēr esmu darījusi to, ko esmu gribējusi darīt! varbūt ... ja cilvēki vairāk ieklausītos sevī, būtu mazāk šķiršanos un sačakarētu bērnību?!