kaķa klepus - triloģija

I - 6dien bija kino. Ocean's 13. Nu, patīk man tās "zagļu" filmas, ko lai dara!? Tikai fakts, ka sēdējām blakus saldajam pārītim, kas visu filmu nosēdēja rociņā sadevušies, lika man justies neērti. Ne jau par to, ka man nebūtu (un nav jau ar') ar ko rokās sadoties, bet gan tāpēc, ka viņu attieksme&rozās brilles demonstratīvi pauda noraidošu attieksmi pret citādu saskarsmi&uzvedību. O.K. guys, the world doesn't belong only for you both. Un otrs iemesls, kādēl man patīk skatīties filmas mājās, ir kultūršoks, kas mūs sagaidīja tunelī ie ForumCinemas un 10. tramvajā. Jēziņ', es negribu par tādām tēmām kā bomži, narkomānija, sekss un alkohols. Bet tas pārrāva filmas radīto ilūziju.

II - 6dienas vakarā nejauši aizklīdu līdz družkas tēta dzimšanas dienas svinību vietai. Pasākums beidzās 3os naktī. Tētis bija piedzēries kā vēl nekad (veciem cilvēkiem TĀ stadija izskatās tik mīlīgi un nevainīgi!), un, izrādās, es pie tā biju vainīga - viņš piedzēris manis dēļ, jo es visu vakaru nosēdēju virtuvē, pļāpājot ar viņa sievu, ar kuru viņiem ir ne tikai atsevišķa gulta - patiesībā viņi dzīvo vienā mājā, kurā ir divi dzīvokļi! Bet, ne jau par to bija stāsts. Družkas mamma ir ļoti interesants cilvēks, sieviete ar olām! Taču tādas sarunas man tik sen nebija bijis. Par sāpēm, par pāri darījumiem, par spēku un piedošanu. Un nevis tā, ka cilvēks, kas izlasījis 2 grāmatas, mācītu man dzīvot. Nē, tā ir pieredze, noiets daudz, daudz garāks ceļa posms, kas ne tikai liek ieklausīties vārdos - tas atver sirdi, kurā dāsni tiek ieliets spēks. Līdz krampjiem stindzinoša, bet tajā pat laikā tik rebinoša un baudpilna sajūta. Tās ir debesis. Tikai skarbā atklāsme attausa šovakar: kamēr es "neesmu tikusi pāri" saviem vecākiem, kamēr es neesmu piedevusi un pieņemusi viņus, tikmēr es katrā pieaugušā sievietē meklēšu māti un mātes mīlestību, un tikmēr es katrā pieagušā vīrietī meklēšu tēva atbalstu un izjutīšu kaislību pret viņu - tas jau ir perversi! Bet .. jautājums ir par to - vai cilvēks var dzīvot bez šīm pamatsajūtām - bez mātes un tēva klātbūtnes?! Ja es to nesaņēmu bērnībā, tad - vai viss ir tik vienkārši kā nogalināt sevī gan tēlus, gan ilūzijas?! Vai bez tā vispār var dzīvot?! Jā, šis jautājums paliek atklāts ...

III - saņēmu no amazon.com "Once and Again" pirmās divas sezonas. Kaut arī tā ir tikai amerikāņu ģimenes drāma, kādam pat šķistu - ļoti klišejiska, tajā seriālā ir ne tikai burvīgā Sela Ward, tur ir ļoti daudz emociju, no kurām var mācīties. Ne tikai par izvēli starp sevi, bērniem un apkārtējo sabiedrību, kad pēc škiršanās sievietes&vīrieša dzīvēs ienāk jauna mīlestība. Tur ir gan bērni, gan māsas un skolasbiedri, draudzenes un bijušie dzīvesbiedri. Un tas viss veido tik koncentrētu sajūtu virpuli, tik daudz iespēju, tik daudz jautājumu un ... nevienas pareizas atbildes. Gluži kā dzīvē! Un tikpat sirsnīgi, kā mani vakar kā pilnīgu ne-ekspertu krievu kino paņēma "Dienesta romāns" - vienkārši, bezgala naivi, uzspēlēti un tik jau nu ļoti iekš PSRS marinādes noturēts, ka ... ai, tas bija garšīgi :)