kaķa klepus

Guntis Bojārs šīsDienas viedoklī izcēlies: http://diena.lv/lat/politics/viedokli/pedagogija-sieviesu-gara-2011-02-11-1
Labi, ka vismaz komentāri ir sakarīgāki par pašu rakstu.

Pēc tam, kad D. Rietumas recenzijā izlasīju, ka "Filma "Melnais gulbis" ir par baletu", tā ļoti sapratu, kāpēc vairs nerakstu un .. jāatzīst, aizvien mazāk arī runāju.

Cik labi ir atkal notvert mīlestības sajūtu. To, kas vārdos neizsakāma; kas ir no sirds uz sirdi; kas neiznīkst un nepārstāj; kas baro un ceļ.

No Jaunā gada "balles" bildes ir tādas, ka šausmas skatīties un kauns kādam rādīt :D Toties gadu mija bija gana radoša, par ko arī patiess prieks. Arī ķermeņa temperatūra beidzot nostabilizējusies zem 37 grādu robežas. Jaunajā, 2011. gadā apņemos vairāk lasīt un vairāk rakstīt (ne šeit!).

Velns rāva lasīt Cibu; vēl jo varāk - kādu mamzeli, kas nav piedraugota! Bet ja jau reiz parāva, tad citāts: "nenormāli būtu negribēt bērnus". Pie tā tad arī paliksim!

Oi, bābas! Jūs esat unikālas!

Vienkārši ģeniāla aptauja:
http://twtpoll.com/0t3b8l

hmm, izskatās, ka nākamgad martā atkal uz Londonu. Pēc lidmašīnas biļešu nopirkšanas jāmēģina draudzene pārliecināt, ka skatīties klātienē Operas spoku pa 60 GBP nav prāta darbs.

Visā šajā laikmetā ir tikai jābrīnās par spēju saglabāt patiesu un nesatricināmu mīlestību.

Šodienas "vizīte" pie astrologa ir devusi vajadzīgo skaidrību. Jo vairāk tev ir dots, jo vairāk no tevis tiks prasīts. Mazliet biedē atbildība to visu nesačakarēt un nezaudēt laimi. Laika izjūta ir bijusi ļoti precīza, bet priekšā ir garš un grūts ceļš.

Vai var iemācīties izjust kaislību?! Vai ar to vienkārši piedzimst, dzīvo un nomirst?
Tik nenormāli pietrūkst degsmes, mirdzošu acu un vienkārša spīta - es gribu&varu!

Es saprotu, ka visiem tagad ir futbols, par ko fanot. Bet man šodien patiesi šokēja 9. klases matemātikas eksāmena rezultāti. Vai tiešām debilizācija jau skārusi arī sabiedrības jaunāko daļu (retorisks jautājums, protams)?! Es 2008. vai 2007.g. eksāmenu pirms gada noliku uz 9. Viņiem taču tur pat formulas ir priekšā uzrakstītas.

"Chloe" nojauc jumtu. Tieši tik maz, ko pateikt.

Nu, i nah. Ciba bremzē :( Tāpat nav laika visu izlasīt. Daži jau te masveidā sāk izdzēsties. Laiks beigt?

Nevaru arī šeit nepaspamot. Mēbeļu veikals www.ertibas.lv ir labākais ever. Piegādes džeks uznesa visu līdz 5. stāvam. Turklāt vienu lietu aizmirsām mašīnā, es pat nepiefiksēju. Bet pats pēc 2 stundām piezvanīja un 10os vakarā atveda un uzstiepa augšā. Tagad man ir daudz smuku lietu un kopā skrūvēšanas prieks!

Aizvien vairāk ir twiterotāju, kurus parasti vakaros nočekoju. Bet pati tur neesmu, jo nevaru izdomāt usernamu :(

O.K., 11 h darba dienu varam noslēgt. Mājās strādāt ir forši tāpēc, ka pa vidu darbiem var noskatīties seriālus. Tam vairs nav jāvelta nakts stundas. Un vēl var aiziet uz virtuvi un uztaisīt pusdienas vai iejaukt vakar stiprās dziras devu.
Kopā ar to dziru var padomāt, kāda velna pēc jāplēš dirsa pušu privātā biznesā, kas nepieder man. Pēc 26 gadu dzīves un 9 gadu darba pieredzes, jā, man ir savi standarti par to, kā cilvēkam būtu jāstrādā. Tāpat arī atziņa, ka nekas no gaisa nekrīt: lai kaut ko dabūtu, daudz ir jādod pretī. Un tas viss veido manu attieksmi, manu nespēju konkrētā brīdī pateikt stop, beacause I care about it. Tā ir mana atbildība, mans darbs, un es to gribu izdarīt labi, jo pēc tam ir gandarījums. Pēc labi padarīta darba varu uzsist sev uz pleca, jo beigu beigās ir tā, kā saka Lilita Ozoliņa: "Manuprāt, pats svarīgākais ir palikt uzticīgai pašai sev. Tā kā tu sevi novērtē, tik precīzi to nespēj neviens."

Vakar redzētā Lilitas Ozoliņas monoizrāde par Regīnu Ezeru uzjundīja vecu mīlestību. Šajos vārdos ir daudz atmiņu, sajūtu un atziņu. Pārāk personiski, lai par to rakstītu. Un pārāk subjektīvi, lai aģitētu. Taču iespēja ik pa laikam to visu izbaudīt ... iedvesmo. Lūk, tā :)

I'm neither a second chance nor I give any.

Labas sajūtas: ķermenis grib kustēties un sirds pukst mīlestībā. Sameistarotais galds ir atgriezis darba sparu, iedvesmas avotu netrūkst. Dzīvoklī aizvien vairāk jūtos kā mājās, un tā ir fantastiska miera un patvēruma sajūta. Žāvētas vistas salāti ar redīsiem, kukurūzu un ananāsu gabaliņiem kopā ar vīnu vai jin'n'tonic klasiskas britu drāmas pavadījumā ir bauda. Un tā pamazām viss nostājas savās vietās. Tikai vajadzīgs laiks.