|
[19. Okt 2005|15:04] |
Uz Muļķu Zemes lievenīša, Sēž Sprīdītis, jau pāris gadu, Tam rokās - Lielā Lāpsta, glīša, Kas allaž palīdz vinnēt badu.
Sēž domīgs, Lāpstai kātu pulē, Un reizēm smagi nošņaukājas: Tam pieriebies bez darba gulēt, Uz dīvāngala slienot kājas...
Nav tā, Sprīdītim trūkst darba, Bet – _rufējot_ par vēdertiesu, Tam dzīve kļuvusi tik skarba, Ka - zosāda sāk pārklāt miesu:
Par dienas darbu – pāris latu, Un cauras bikses sanāk, tikai: Nav Sprīdītim ne _komercblatu_, Ne _sponsor-piķa_ politikai...
Viņš gaida, mēnešiem un gadiem, No Muļķu Zemes valdīšanas ~ Kad Sprīdītim un viņa radiem, Ļaus nopelnīt priekš dzīvošanas?
Bet Muļķu Zemes _politbranžas_, Muld tā, ka _pusķieģelis_ prasās: “Pie sausas maizītes un _kandžas_, Lai “pūlis” nīkst, vai – bekot lasās!”
“Uz Īriju lai _šņorē kājas_, No Muļķu Zemes projām ļauži, Vai _Štatos_ pameklē sev mājas, Ja “pūlim” dzīvojas šeit gauži!” ... Kāpj Sprīdītis no lievenīša, Ciet dzimtās mājas durvis mūķē, Iekš linaudekla maišelīša, Bez prieka ceļamaizi stūķē:
Ar vienvirziena čarterreisu, Uz Īriju viņš brauks, pa lēto ~ Lai “viedie” neķer šeit _pa feisu_, Ar Lāpstas kātu, nopulēto... |
|
|