| Laima Muktupāvela: "Nav elektrības" |
[12. Jan 2005|21:24] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | emocionāls | ] |
| [ | Mūzika |
| | U2 | ] |
Tas bija tikai vējš, kas aizpūta mana drauga pārliecību par drošo dzīvi. Stiprāk uzpūzdams, tas aizmēza viņa domas par tehnikas progresu un civilizācijas virzīšanos kaut kur uz priekšu. Vējš divās dienās pierādīja, ka izslavētais vispasaules @-tīkls, modernās tehnoloģijas ir pūderis un stutes visai nedrošam monstram. Kā tikai šo monstru atvienoja no elektrības barotnes, visa mūsu it kā drošā dzīve pačibēja.
Manam draugam ir dzīvoklis Rīgā, māja laukos. Liela, moderna, laukiem pat ārkārtīgi tehnoloģizēta. Ar elektrību apkurināma, ir ūdensvads, kanalizācija, vīna pagrabs un pat signalizācija. Kamēr viņš pats pa Rīgu un pasauli, māju uzmanīja viens no pagasta iedzīvotājiem. Par 80 latiem mēnesī.
Šajās dienās, kad visai Latvijai bija tas prieks pārliecināties par tehnoloģiju trauslumu, viņš piedzīvoja sociālu šoku. Viņš saprata, ka vējš ir atrāvis ne tikai jumtus, bez ūdens, apkures atstājis pilsētas un pat laukus. Vējš ar orkāna spēku ir gluži vai aizrāvis mūs atpakaļ laikā pirms simt gadiem un uzjundījis sociālās kaislības. Pierādījis, ka ir izdzīvojošie nabagie un uz tehnoloģijām paļāvušies bagātie. Pirmie izrādījās izdzīvotāji.
Mans draugs juties kā piektajā gadā. Turklāt nu jau viņš bija kā kungs, kuram latvieši nāca dedzināt pili. Labi, ka mašīnā bija ielējis degvielu. Braucot uz laukiem, dažas uzpildes stacijas bija slēgtas — nav elektrības, nevar padot degvielu, nevar izsist kasē čeku un tamlīdzīgi. Veikali nestrādā.
Kad iebraucis lauku mājā, atklājis nākamos sarautās ķēdes posmus. Viņš bijis šokēts. Elektrības nav bijis, elektriskās slēdzenes un ar elektrošoku darbojošās sistēmas, arī signalizācija, nedarbojās. Viņš bija apzagts. Atskaņotājtehnika, televizors, putekļsūcējs, virtuves elektronika — nekā nav bijis. Vīna pagrabs tukšs. Viņš centies sazvanīt tuvāko pagasta policistu, bet, tā kā viņa mobilo tālruni elektrības trūkuma dēļ nevarēja uzlādēt, nepiezvanīja.
Ko sargs? Virinājis acis un plātījis rokas. Neko nezinot, neko.
Taču manu draugu neatstāj šausmīgā apziņa, ka visā mājā odis pēc viņa palīga smakas. Tā bijusi trūkuma, nabadzības, iztikšanas, samierināšanās smaka. Viņu neatstāj sajūta, ka pats palīgs ir aši izmantojis iespēju kā azotē sildītai čūskai viņam uzbrukt brīdī, kad viņš izrādījies cīnīties nespējīgs.
Datora baterijas bija patukšas, tā ka viņš nebija varējis sazināties ar interneta starpniecību.
Drauga sievai nav bijis vieglāk. Nav elektrības, kanalizācija nedarbojas, ūdens, siltums arī ne. Pačurāt vēl kaut kā viņa riskējusi zālītē, bet ko darīt ar smagajām vajadzībām? Kā uzsildīt mazulim putriņu? Sildījusi katliņā, kamīnā.
Cita mana draudzene aizbrauca pie tantes uz laukiem. Bet tur — kaut plosījās vētra, bijis miers un klusums. Elektrības nav, bet tantei kūtī ar rokām slaucama gotiņa, sirsniņmājiņa aiz stūra, ūdens akā, pagrabs pilns ar ēdamo līdz pavasarim, sveču pilna māja vēl no Ziemsvētkiem, rupjo sāli bija sapirkusies jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā…
Ja notiek kas neparedzēts — cunami, orkāni, lietavas, plūdi, sausums —, pasaules labklājība un globālais tīkls izrādās austs puvušiem diegiem. Tad izdzīvotāji ir nevis tie, kas paļaujas uz tehnoloģiju varenību, bet, izrādās, tantiņas laukos, čukčas sniegos, aborigēni tuksnesī. Viņu ģenētiskā atmiņa vēl glabā laikus, kad «nekā var nebūt». Katram ir taisīti krājumi, jo tu, vienkāršais cilvēks, netici, ka tevi kāds cits varēs aizstāvēt.
Es pati esmu slaukusi četras govis divas reizes dienā ar rokām. Toreiz mums elektrības nebija gandrīz nedēļu. Kā novērtēt zemnieku darbu, ja viņiem jāapkopj pussimts govju melnā tumsā? Ne tikai izslaukt, bet izmazgāt piena traukus, padzirdīt, pienest sienu, aizmēzt mēslus. Kā nesauksi palīgā armiju?
Ko dara valsts? Vai valsts palīdz, vai arī mums katram pašam jāglābjas kā mākam?
Tikai modernākajās slimnīcās ir papildu ģeneratori elektrības ražošanai, pilsētas infrastruktūra nav paredzēta uzkrājumu veidošanai. Apzināts, ka vairāk nekā pusei iedzīvotāju Latvijā nebija iespējams uzzināt notiekošo valstī. Murgs, vai ne, divdesmit pirmais gadsimts — datorizācijas augstās dziesmas laikmets? Klusē radio, tumša bilde TV. Te nu bija informātikas laikmets!
Kad būs īstā krīze, policija būs bezspēcīga, elektriķus nevarēs sazvanīt, bet ģeneratori, kam būtu jādarbojas avārijas situācijā, būs remontā… To visu pārbaudījām uz savas ādas šajās brīvdienās.
Krājumos jābūt ziepēm, sērkociņiem un sālij, karu pārdzīvojušie saka. Bet mēs par viņiem smējāmies.
Bija tāda filma «Karaļa Staha mežonīgās medības». Darbība notiek 19. gadsimta beigās, kad sāka parādīties kino, elektrība, brauca lokomotīves ar tvaika dzinējiem utt. Kāds no varoņiem izsaucās: «Mūsu laikmets ir tik progresīvs — ir elektrības un tvaika laikmets!»
Kas notiktu, ja vējš Latvijā plosītos nedēļu? Mēnesi? Jūs izdzīvotu? Varbūt jūs būtu tas, kurš, izmantojot haosu, ietu apzagt veikalus un bagāto kaimiņu mājas?
Sauksim turpmāk — mūsu gadsimts ir tik progresīvs — globalizācija, datorizācija, telefonizācija, banku vienotais tīkls, gēnu inženierija?... Modernais laikmets padarījis mūs atkarīgus. Atliks tikai nebūt vienam draņķa komponentam kā elektrībai, tā — trah-ba-bah… klusums, aukstums, tumsa, bads…
Šo tekstu sveču gaismā rakstīju, kamēr datora baterijas nosēdās. |
|
|