| Atmiņas... |
[25. Okt 2004|08:10] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | cerīgs | ] |
| [ | Mūzika |
| | radio | ] |
Kāds gudrais gāja pa sniegotu lauku un satika raudošu sievieti.
- Kāpēc tu raudi? - tas vaicāja.
- Tāpēc, ka atceros savu pagātni. Atceros jaunību, skaistumu, ko redzēju spogulī, vīriešus, kurus mīlēju. Dodams man atmiņu, Dievs bija nežēlīgs. Viņš zināja, ka es atcerēšos savas dzīves pavasari un raudāšu.
Gudrais ilgi raudzījās sniegotajā laukā, cieši piekalis skatienu kādam punktam. Tad sieviete pārstāja raudāt un jautāja:
- Ko tu tur redzi?
- Rožu dārzu, - gudrais atbildēja. - Dievs bija devīgs pret mani, piešķirdams man atmiņu. Viņš zināja, ka ziemā es vienmēr varēšu atcerēties pavasari un smaidīt.
Atcerieties, ko labu un šodien smaidiet!!! |
|
|
| |
[25. Okt 2004|09:13] |
Tie, kas rāpo,
tie, kas lido,
tie, kas taisni,
tie, kas klibo,
visiem dzīve aiziet zibot,
visiem dzīves žēl.
Kā to dzīvi
vajag dzīvot?
Vai to nemīlot
vai mīlot?
Vai kā vējam pāri plīvot?
Jautā vēl un vēl.
Katram kaut kur
drīz ir jābūt,
katrs domā -
varbūt, varbūt...
Katram kaut ko
vajag dabūt,
katram kaut kas tiek.
Vienam ērtāk
līst uz ceļiem,
cits iet platiem,
taisniem ceļiem,
dzīve pilna ceļu ceļiem,
katrs kaut kur tiek.
Tie, kas rāpo, -
kas jūs esat?
Tie, kas lido, -
kas jūs esat?
Spārni, vai jūs ērgļus nesat?
Tāds ir jautājums.
Tas ir jāuzdod
sev pašam,
tas ir jāatbild
sev pašam,
tas ir jautājums sev pašam,
tas ir sauciens mums.
Tas vienalga
mierā neliks,
bēgsi prom, bet
sāpes paliks,
tas ir mūžs, un
tas ir galīgs,
tas ir svētais "sākt!",
katru stundu -
vismaz stundu,
katru mirkli -
vismaz mirkli,
ja tu esi, tad tu neļauj
cilvēcību krāpt. |
|
|