| |
[7. Dec 2005|22:00] |
PIESKARIES MAN
Pieskaries man Tikai pieskaries.
Es Tev to nelūgšu. Es gaidīšu. Pieskaries ar tauriņa spārnu vieglumu.
Ar ziedputekšņu smaržu uz bites spārniem.
Ar savu trīsošo elpu.
Notici, => es protu glabāt vieglumu. Es nepieviļu, tici man.
Pieskaries man ar savu domu staru. Pa to es uzkāpšu debesīs.
Nebaidies! Es sajutīšu Tavu vieglo pieskaršanos.
Smagums man ir biedējošs.
Pieskaries! Es aizvēršu acis, kurās mīt pasaule, lai skatiens nenobiedē taureni. Pieskaries un pasargā mani no vientulības.
Neatdod vējam ziedputekšņu smaržu. Vējš neprot saudzēt. Es baidos tā nežēlības, kas līdzinās trulam nazim, kas neprot griezt, bet tikai sāpināt.
Neslāpē savu domu staru. Man pietrūks gaismas un ceļa uz debesīm.
No kā tu baidies? No pieskaršanās, kas ir atbildība par taureni ar vieglajiem spārniem? No smaržas, kas reibina kā mīlestība?
Tu baidies no atbildības aiziet pa gaismas staru divatā? |
|
|
