Rudens naktis

Wed, 01 Sep 2010 21:13:17 GMT

Pārlasīju 7gd "pirms pieciem gadiem un tagad" un sapratu, ka vienā sadaļā es esmu samelojusi. Vairāk par visu es baidos uzzināt, ko tieši viņš jūt, pateikt jā vai nē, vēl reizi noskūpstīt viņu vai nenoskūpstīt nekad. šobrīd es esmu tik sasodīti apjukusi par to, ko es jūtu pret viņu. You mean the world for me, but you'll never know. Jo. Dažreiz, par spīti visam, ko es domāju par pasauli, vairāk par visu man ir bail viņu pazaudēt. Nevis dažreiz, bet vienmēr. Es ilgojos es baidos, es vēlos apskaut un pievilkt tuvāk, es bēgu.
Un lai gan es zinu, ka viņš ir.. mans cilvēks. Taču savā dzīvē es esmu pārliecinājusies, ka īstie cilvēki var sastapties par ātru. Tapēc vēl jo vairāk, es vienkārši turpinu viņu vērot un stāstīt niekus, stāstus un tēlus. sūtīt vēstules, un mēģināt izlasīt viņa acīs un soļu nospiedumos atbildi, no kuras man ir bail. Un es zinu, ka viņš mani pazīst labāk nekā jebkurš cits. Un es zinu, ka es vairāk vai mazķ saportu viņu. Un tomēr, es šaubos.

p.s. es rakstu šeit tika brīžos, kad ir pārāk skumji. Uzrakstīts klabē tas viss izklausās tik muļķīgi, ka paliek vieglāk.

I'm sitting across from you
I'm watching everything you do
~~You don't know, you don't know me, at all~~

My head is above the cloud
Sun rising, they don't meet mine

but I'm dreaming,
I'm dreaming of you now

If I told you, what would you do?
Would you make me look like a fool?
I'm falling in love with you
and I'm dreaming of the things we'd do
~~but you don't know, you don't know me, at all~~

Full fear of what you might do
I say nothing but look at you
and my heart is, my heart is over you

What am I suppose to do?
Would you make me look like a fool?

Im sitting across from you
You don't know just what I do
But Im dreaming,
Im dreaming of you now

Im falling in love with you
But you're dreaming of what I do
When Im falling,
Im falling over now

Tue, 09 Feb 2010 19:46:15 GMT

Nomainiet mani. Es negribu būt balons, kas pildīts konstantām ilgām.

Mon, 01 Feb 2010 21:07:36 GMT

Saplēst glāzes, metot pret sienu, pastaigāties to noklusētajos vārdos, klusēt, nedzirdēt plīstoša stikla troksni. Nekas nav noticis. Tev tikai tā šķita. Stikli? Es neredzu stiklus.
Saplēst glāzes un tām līdzi - ilgas.
Es domāju, kā jūtās naktstauriņi, kad tie sitās gar spuldzi, kas ir tikai remdena un nesadedzina un tomēr, stikls neļauj nokļūt tur. Tur. Un tā stundām ilgi. Stundām, dienām, mēnešiem. Gadiem vēl ne. Lai gan šķiet, ka varētu būt arī gadi.
Remdenas spuldzes, ar spējiem gaismas uzliesmojumiem, kas uz mirkli remdina ilgas. Dažreiz gribās, kaut spuldzes stikls beidzot kvēlotu, kaut atnāktu kāds, kurš nezin naktstauriņu ilgas un kāds, kuram tas ir tikai kukainis.

Ilgas.
Naktstauriņu mūžīgie lāsti - gaisma aiz stikla.

[edit]
Un tomēr, es negribu beigt ilgoties.

Sun, 27 Dec 2009 22:30:40 GMT

Man ir bail aiziet gulēt. Paniski bail. Un es pat vairāk nezinu kas ir ļaunāk. Murgi vai bezmiegs.
Taču ir vien jāiet. Vēl viens sasodīts iemesls, lai es vēlētos izvākties pirms deviņpadsmit. Man nebūs nevienam jāskaidro ka domas par iešanu gulēt manī izraisa paniku un es gribu palikt augšā tik ilgi, kamēr es esmu tiktāl pārgurusi lai brutāli atlūztu.

Sun, 27 Dec 2009 11:57:23 GMT

Ir būtnes kuras neaiziet. Vēlarvien, vai nekad. Vai zini, kā tas ir, ja viņa ir nolēmusi palikt tevī vienmēr, sildīt ar svecēm plecu augstumā un naktstauriņu krāsas lakatiem? Sisties krūtīs uz āru, kā smilšu naktstauriņš. Sapīties tavās domās, kā naktstauriņš. atstāt naktstauriņu pēdu nospiedumus katrā lapaspusē, kuru tu vai viņa mīl. Viņa nemāk aiziet. Tāpat kā es. Un par to es esmu laimīga. Pie Elizabetes var atrast mieru tādā laikā, kā šis, kad ziemssvētki ir asaroti un rītos vienīgā sajūta ir tukšas skumjasa. Elizabete ir kā šokolāde un sveces gaisma. Ar vienu mazu gabaliņu pietiek, lai piepildītu visu un atkal varētu smaidīt.

Dreamt I was back with the pirates and cats of my sommerville
The girl in the alphabet shirt covered in dirt lives on the hill

Well, my sweet Josephine,
Are you still racing stray dogs
Across the old stream?
My neighborhood queen,
Are you still kissing cowboys that cry, Josephine?

She stole, my grandmother's watch, a treasure to touch
To keep time to herself
Her mind, was a very big house, we got lost there for hours
Until August fell.

Well, my sweet Josephine
Are you still racing stray dogs
Across the old stream?
My neighborhood queen,
Are you still kissing cowboys that cry, Josephine?

You say you're alright, but Josie it's time
You gotta get your feet on the ground
But she says: "No, don't you see we have wings?
It's the funniest thing, it's just that no one knows."
No one knows, sweet Josephine...

Well, my sweet Josephine
Are you still racing stray dogs
Across the old stream?
My neighborhood queen,
Are you still kissing cowboys that cry, Josephine?

My neighborhood queen,
Are you still kissing cowboys that cry, Josephine?

Wed, 23 Dec 2009 10:21:14 GMT

Ir tik savādi labi aiziet no forumiem. Tik daudz domu un uztraukumu uzreiz ir nost no pleciem.
Protams, es pēc jums ilgojos. Protams, es to nožēloju - savus čudakus un savus cilvēkus. Un tomēr - tagad ir tik ļoti vieglāk. Nav jāpiespiež darīt lietas, kuras mīlu darīt tad, kad ienāk prātā. Nav jāpacieš cilvēki ar mūžīgiem jautājumiem un cilvēki ar kuriem es nevēlos runāt. Tā ir savāda brīvība.
Brīvība rakstīt, kad ienāk prātā, brīvība veidot grafikas tikai pašai sev, iespēja atkratīties no darbaholiskās nepieciešamības vienmēr strādāt kāda foruma labā.

Es gan zinu, ka nemāku aiziet. 7gd es jau atgriezos. Man šķiet, ka nebūs vēl Februāris, kad būšu atpakaļ arī CC. Iespējams. Es nedaudz pēc tā visa ilgojos. Tikai mazdrusciņ.

Sat, 05 Dec 2009 00:26:49 GMT

Es zināju, ka man ir šovakar jānoskatās Frīda.
ES nespēju noticēt, cik daudz esmu palaidusi garām. Sajūta, ka pusi filmas es redzu pirmo reizi. Sajūta, itkā tā būtu izmainījusies, kopš pagājušās reizes, kad to redzēju. Lai gan zinu, ka mainījusies esmu es pati.

Es nezinu, kādēļ cilvēki saka, ka šī filma viņiem uzdzen depresiju. Mani tā šonakt, uz šo vienu nakti atgrieza dzīvē. Atgādināja visu. Visu. Tā ir silti skarba. Smaga kā sajūtas, bet trausla kā tauriņa spārns. Mīlama kā smaids un rūgta kā dzīve. Tā ir svarīga. Pat ļoti. Tā māca smaidīt un dzīvot. Vismaz man.
Taču es neriskēšu ķerties pie grāmatas. Iespējams grāmatas es jūtu labāk, taču, tā atgriež metāla stieņus lāpstiņās un skarbu izaicinājumu, aizmirstot maigumu. Aizmirstot, ka zem raupjas uzvalka drēbes slēpjās ādas zīds. Viņa ir bīstama.
Taču ne šādi un ne šovakar.
Es šovakar vairāk neesmu pazudusī sieviete.

Fri, 04 Dec 2009 21:34:27 GMT

Izklikšķināt deju taktis uz šķiltavām. Piesmēķēt vārdus ar ķiršiem un pēc tam plūkt tos no savām lūpām un stādīt kauliņus domās, cerot ka acīs izaugs ķiršu koks. Skaitīt garneles bļodā kā nedzīvus, tikko dzimušus embrijus.

Sirealitāte. Tas ir labs vārds

P.s. Šķiet, ka garneļu melnās acis mani slikti ietekmē.

Empātija.

Sat, 28 Nov 2009 00:38:58 GMT

Tādos vakaros, kā šis es ienīstu empātiju. Es ienīstu raudāt tādēļ, ka apkārt visi gaida un uztraucās par cilvēku, kurš pašlaik ir savā veidā naida vērts. Es ienīstu pēdējos mēnešos justies slikti tapēc, ka slikti jūtās cilvēki apkārt, dēļ viņas.
Es ienīstu domāt par to, kas ar viņu notikt, apzinoties, ka mani tad neuztrauc. Ienīstu raudāt tapēc, ka pārējie to neatļaujās. Ienīstu sajūtu, ka zem pirkstgaliem jūtu viņu emocijas.
Empātija. Iemesls lai nolādētu emocijas.

Ģimene.

Thu, 26 Nov 2009 20:45:15 GMT

Jau otro reizi mūžā nākās saprast, ka ģimene, kā asinssaišu radniecības kopums nenozīmē neko. Reiz es atteicos no tēva un šodien es atteicos no māsas, iegūstot brāli.
Vārdi vienas asinis, tev un man nenozīmē neko. Jēdziens, kas man vairāk nenozīmē pilnīgi neko. Likumus, pieņēmumus, ierakstus papīros. Bet ne jūtas, ne cilvēciskus pienākumus. Ģimene ir cilvēki, par kuriem tu rūpējies uztraucies, ar kuriem tu vari parunāt par jebko, uz kuriem vari paļauties un kuri rada māju sajūtu, zinot, ka tāpat tas ir arī otrā virzienā.
Mana ģimene pašlaik ir cilvēki, kuri ir mani cilvēki. Cilvēki kuri man ir tuvāki par visu, cilvēki, par kuri nav un nebūs svešinieki un cilvēki, kurus ieraugot pārnākam mājās gribās smieties un apmesties ap kaklu. Cilvēki ar kuriem es nevaru pavadīt vairākus gadus nopietni nerunājot. Ar asinsradiniekiem tā var. Taču tā nav ģimene.
*klusums*
Ģimeni var izvēlēties pats. Ir tikai jāprot aiziet un jāprot izvēlēties.

Melanna - Sarkanas

Tue, 17 Nov 2009 22:24:29 GMT

Pilna versija

Jau atkal es to klausos tik ilgi, kamēr pati spēju uzrakstīt vārdus.

Pamodini mani, kad sāksies karš,
Es nākšu tev līdzi, pastaigāties mīnu laukumos.
Pamodini mani, kad sāksies karš,
Es došos tev līdzi, patverties kapu pagrabos.

Sarkanas, sarkanas, sarkanas,
Dzeloņdrāšu mežģīnes,
Zem basām kājām kliedz.
Sarkanas, sarkanas, sarkanas,
Dzeloņdrāšu mežģīnes,
Zem basām kājām kliedz.

Pamodini mani, kad sāksies karš,
Es lekšu tev līdzi, slīcināties asiņu mākoņos.
Pamodini mani, kad sāksies karš.
Es došos tev līdzi, slāpēs pēc miera.

Pamodini, pamodini, pamodini, pamodini,
pamodini, pamodini, pamodini, pamodini.

Sarkanas, sarkanas, sarkanas,
Dzeloņdrāšu mežģīnes,
Zem basām kājām kliedz.
Sarkanas, sarkanas, sarkanas,
Dzeloņdrāšu mežģīnes,
Zem basām kājām kliedz.

Sun, 15 Nov 2009 03:11:50 GMT

Protams, ka es viņu neesmu aizmirsusi. Pārāk bieži es viņu jūtu bezmiega naktīs, kad domas ietinās zeltainos zīda lakatos, visas istabas ir pilnas ar naktstauriņiem un es sajūtu sveču smaržu.
Es vēl arvien mīlu atrasties viņas haotiskajā istabā - pilnā ar lakatiem, grāmatām un aprakstītām papīra vēstulēm. Es vēl arvien bieži risinu ar viņu sarunas, kad viņa sēž augstākajos torņos, tērpusies baltā zīda naktskreklā, ar sveci plecu aukstumā, pievilinot naktstauriņus. Es vēl arvien dažreiz pinu sev bizes un dažreiz man ir žēl, ka nogriezu savus matus tik īsus, ka īstas bizes nemaz nesanāk. Es vēl arvien meklēju viņu bildēs. Vēl arvien es dažreiz skatoties uz savām mantām, dažas lietas saucu par viņas nevis savējām. Es vēl arvien grāmatās zīmēju naktstauriņus, gluži kā viņa to darīja.
Viņu dažreiz ir nedaudz pārāk sarežģīti aizmirst.

Sat, 14 Nov 2009 23:39:04 GMT

Neskaitāmas klusuma simfonijas. Tās trīs pirkstgalos.
Klusums, klusums, klusums. Un itin nekas cits.

Mon, 09 Nov 2009 21:01:43 GMT

Es esmu tik ļoti nogurusi no visa, kas man ir jāspēj izdarīt, pēc pirmajiem diviem mēnešiem, kad skolā esmu bijusi labi ja vienu trešdaļu no laika, pēc tam kad mājās ir tik daudz problēmu, pēc tam kad darbā pēkšņi ir tik daudz, kas jāpaspēj, pēc tam kad visi tuvie cilvēki pēkšņi ir tik tālu, pēc tam kad ilgas draud samīt kā zirgi, pēc visiem pusnakts rēgiem galvassāpēm, ģībšanas, murgiem, slimībām un ārā neizliekamām domām.. Man ir sajūta, ka es varētu slēpties iztēles radītā vājprātā vēl mēnešiem ilgi.
I'm tired.

Bet viss būs labi. Vienmēr būs. visam ir jābūt labi.

Es esmu nedaudz noilgojusies pēc naktstauriņiem, vērmaņdārza sarunām, bezcerīgi mēģinot saprast otru, jūras vēja un miera, apzinoties, ka tas nav nozagts.

Tue, 27 Oct 2009 17:15:53 GMT

Dažreiz ir grūti vērot to, cik ļoti viss mainās un nečukstēt hush, hush sev pašai.
Nav tā ka gribās veco laikus atpakaļ. Tomēr, nedaudz gribās, kaut būtu palikuši daži cilvēki. Tie daži, kurus es vēl arvien saucu par sev tuviem, pat tad, ja neesam runājuši mēnešiem. Tādu ir pārsteidzoši daudz. Tādu, kuriem es vēl arvien rakstu, tādu ar kuriem smejos un atceros, pat nesazinoties. Nedaudz sireāla sajūta, sajust sevī cilvēku, ar kuru tu pēdējo reizi runāji pavasarī. Pēkšņi balsī iesitās pagājusī ziema. sāk skanēt cilvēks pirms diviem gadiem. Ir gandrīz skumīgi, cik daudzi ir pazaudēti it īpaši pa šo vienu vasaru. Ir nākuši klāt daudzi citi, taču zinu, ka tos neatcerēšos, tad ja nerunāsim gadu.
Šoruden es esmu laimīga. Pat ļoti. Laimīga un vientuļa, kamēr nejūtu vēju.

*smiekli* uzskatiet to par ikgadējo rudens depresiju.

Thu, 13 Aug 2009 22:36:06 GMT

Dažreiz ir patīkami, tā vienkārši smēķēt un izdomāt aizbraukt ciemos pie cilvēka, kurš vienkārši ir jauks. Šomēnes es tā esmu izdarījusi jau trīs reizes. Visi trīs cilvēki dzīvo stundas ar pus līdz četru stundu brauciena attālumā.
Un visus braucienus es realizēšu.
Šī mēneša statistika - ciemos pie trim forumiešiem, plus plāni septembrī. Man liekās, ka man priekšā ir vēl garš mēnesis kuru es piepildīšu ar cilvēkiem.

Sun, 09 Aug 2009 13:04:25 GMT

Manis te nav.

Tue, 04 Aug 2009 22:41:42 GMT

Es uzskatu, ka jebkuru problēmu un jebkuru situāciju vajadzētu atrisināt diplomātiski, bet kārtības pārkāpumiem, bez psihiskas vardarbības, bez piketiem.
Bet dažreiz izrādās, ka karaļu zālēs, kurās ir aizliegts kliegt, balsis nodziest.
Es labprāt zinātu, ka pietiek ar klusu - tā vairāk nevajag. Taču, izrādās, ka ar to nebūt nepietiek.

Tue, 04 Aug 2009 22:22:17 GMT

Es sapratu, ka man tas ir apnicis. Viss. Nevis tas, kas notiek manā dzīvē, bet valstī.

Dažreiz nākās aizdomāties, kas notiktu, ja vienkārši, katrs, kuram ir problēmas dēļ politiķu nespējas vadīt valsti, pat tad, ja vienkārši katrs, kuram problēmas liek zaudēt to, kas viņam ir, pieceltos kājās un klusi pateiktu - pietiek. Latvija nav liela, bet to, kā tas skanētu dzirdētu labāk par lielgabaliem pilsētām tālu vai savām domām. Ja katrs, kuram ir problēmas dēļ tā, ka kādam citam tā redz vajadzēja, aizsūtītu vēstuli uz to pašu ES galveno mītni, ar pāris rindiņām - panāciet valdības maiņu, viņiem sāktu nepietikt vietas. Varbūt parakstu nebūtu tik daudz kā cīņās par suņu tiesībām amerikā vai iemīļota dziedātāja piemiņai. Taču proporcionāli, tas būtu daudz.
Bet kurn vēl arvien klusi. Gluži kā tad, kad nedrīkstēja.

Varbūt es pašlaik esmu sīka balstiņa murdoņā un varbūt es esmu ideāliste. Bet es negribu to atstāt tā.
Es neteikšu - ja man būtu iespēja. Es mēģināšu to atrast.

Žanna 'dArka dzīvoja viduslaikos un pasaule bija savādāka. Tomēr, es ceru, ka pat tad, ja šo nesauc par karu, viens cilvēks var aizsākt lavīnu. Es tikai ceru, ka viss nav bezcerīgi.

Smiekli.

Tue, 28 Jul 2009 19:58:20 GMT

Un mēs vienmēr varam smaidīt un smieties, pat tad, ja ir iemesli un vēlme skrāpēt sienas. Un pat neizlikties mirklī, kad smejamies.

Mon, 27 Jul 2009 09:38:33 GMT

Es gribu smieties un teikt, ka man vienalga, bet nezinu par ko.
Cik gan ļoti savāds ir pēdējais laiks. Savādi ir cilvēki un savādas ir lietas, savādi ir notikumi un savādi ir atklājumi.

Man ir sajūta, ka Dženiveivas atrašana manā dzīvē aizsāka jaunu un sasodīti savādu posmu.

Natalie Merchant - Ophelia

Mon, 20 Jul 2009 09:37:03 GMT

Par ko tev stāsta šī dziesma? Es sapratu, ka katram tā nozīmē ko citu.

Ophelia was a bride of God
A novice Carmelite
In sister cells
The cloister bells tolled on her wedding night

Ophelia was the rebel girl
A blue stocking suffragette
Who remedied society between her cigarettes

And Ophelia was the sweetheart
To a nation overnight
Curvaceous thighs
Vivacious eyes
Love was at first sight
Love was at first sight...
Love...

Ophelia was a demigoddess
In pre-war Babylon
So statuesque
A silhouette
In black satin evening gowns

Ophelia was the mistress to
A Vegas gambling man
Signora Ophelia Maraschina
Mafia courtesan

Ophelia was the circus queen
The female cannonball
Projected through five flaming hoops
To wild and shocked applause
To wild and shocked applause

Ophelia was a tempest cyclone
A goddamn hurricane
Your common sense, your best defense
They wasted, and in vain

For Ophelia 'd know your every woe
And every pain you'd ever had
She'd sympathize and dry your eyes
Help you to forget...
And help you to forget

And help you to forget

Ophelia's mind went wandering
You'd wonder where she goes
Through secret doors down corridors
She'd wander there alone
All alone

http://www.box.net/shared/xcupbquerb

Fri, 17 Jul 2009 21:10:46 GMT

Pie velna Venēciju.
Es tikko skatījos mammas Norvēģijas bildes.

Wed, 15 Jul 2009 18:24:50 GMT

Es esmu mājās.
Man ir tik dudz kas, ko stastīt, ka es pat nezinu ar ko sākt.

Suvenīru, tā kā aizmirsu mājās maku, gandrīz vispār nav. Izņēmumi ir tie cilvēki, kuriem visa ceļojuma laikā rakstīju vēstules. Būtu paveicies vēl dažiem, ja es nebūtu nonākusi pie nektarīniem, olīvēm un mocarelllas siera. Jums nav ne mazākās nojausmas, cik Venēcija ir dievīga -_-

Labi, es pašlaik esmu pārāk sajūsmināta lai rakstītu. Apskāvieni visiem ^_^

Amelie.

Wed, 01 Jul 2009 22:38:25 GMT

Vai tu zini, par ko ir stāsts?
Arlabunakti.
Bezmiegs ir prom.