Šorīt mans saulriets tiešām ir netīrs. Rūsains. Tikai ne koši sarkans. Laikam tā ir labāk. Koši sarkana ir jau cigarešu paciņa.

Un šovakar man pieder tikai skaņas, viena bilde, dūmi un netīri saulrieti rītos un zīda saullēkti vakaros.
Šonakt bezmiegs ir savādāks. Nepareizāks. Jaunāks. Pazaudētāks, gluži kā zīds ar noise.
Un man ir vienalga, vai jūs sapratāt.

Iespējams man ir jāiet gulēt, bet es vēl neredzu sauli.

Izrādās, ka pietiek būt slimam, lai gribētos darīt visu.
Jau labu laiciņu jūtos slikti, visu laiku bija problēmas ar tempretūru un no rītiem slikti bija tik bieži, ka es pat īsti nezinu, ko domā mana mamma. Visu laiku nebiju spējīga aizmigt un īsti neko nespēju apēst, un no tā visa radās problēmas ar sirdi un asinspiedieniem.
Lai nu kā, šodien es beidzot aizmigu. Un nogulēju savam bezmiegam neraksturīgi ilgi. 14 stundas, man šķiet. Tas būtu bijis patīkami, ja es tagad nejustos vēl vairāk nogurusi. Bet man liekās ka drīz viss būs labi.

Žēl tikai, ka ar manu gulēšanu tikšanās aizgāja secen. Bez brīdinājuma. Kā mani tas kaitina.