| mulkukugis3 |
[Mar. 25th, 2012|10:20 pm] |
Un tagad lūdzu paraugieties pa labi, patlaban mēs braucam garām...- lūk šajā ēkā zem arkas frontona, kur kādreiz atradās Rīgas operetes teātris, maestro Raimonds Pauls iestudēja savu slaveno "Māsu Keriju" komentēja izbijusī postpadomju tūrisma gide, vienīgā dāma mazskaitlīgajā pasažieru pulciņā.
Labklājības ministrijas budžeta apcirpšanā un veselības aprūpes institūciju reorganizācijā viens no pirmajiem tika aizklapēts un nodots privatizācijai Tvaika ielas komplekss Sarkandaugavā. Tā iemītniekiem izdalītas invaliditātes vilku pases bezmaksas braukšanai sabiedriskajā transportā. Pirmajā ziemā vairums no viņiem pilnībā dezorientēti nosala ielās. Izdzīvojušie mēdza nakti pārlaist vienīgajā uz apli pilsētā kursējošā autobusā, kas specifiskā kontingenta dēļ tika iesaukts par muļķu kuģi.
Kompānija ieinteresēti ar sejām pieplaka sānu logiem, bet ar manāmu novēlošanos, lai pagūtu vien saskatīt laternu gaismā vientuļu siluetu, kas kā pēc neitronbumbas izmirušajā pilsētā kvernēja uz soliņa pieturā. No sāna piebraukušie "ātrie" atritināja rāvējslēdzamo līķu maisu. Sanitāri ar sejsegiem un gumijas cimdiem jau ņēmās riktēt sastingušo ķermeni, kad tas ar vārgu rokas kustību padeva nepārprotamas dzīvības pazīmes kā atgaiņājot uzmācīgu mušu. Dzīvs vēl, maita- dirsā darbs un materiāli. Tie atlaida ļengano rumpīti, kurš zaudējis atbalstu tāpat kā sēdējis saliecies embrija pozā nošļuka uz sāna kā pupu maiss. Komandier, pieturiet- paņemsim. Virsaitis, kam intrаvenozā kaifa pazīmes pēc paša pieredzes nebija svešas, bija gatavs lēkt ārā, lai savāktu nožēlojamā paskata humanoīdu, taču nerunīgais šoferītis pieradis pie pamuļķu izlēcieniem jau ir nospiedis vaidzīgās pogas un ignorēdams kolektīvo neapmierinātību salonā atsāka kustību. Nav brīv, man grafiks. |
|
|