| mulkukugis2 |
[Mar. 24th, 2012|03:56 pm] |
Es biju bērns, es biju ļauns. Tik šķiet, ka viss ļaunums cēlās no azarta- hic et nunc klātbūtnē un nespējā padomāt trīs nākamos gājienus uz priekšu, iztēlojoties konsekvences. Tas arī saglabājas nobriestot kā puskoka lēkšana.
Miglai izklīstot tur, kur bija jābūt līdz smeldzei pazīstamām trakucīša aprisēm, vīdēja dzeloņstiepļu apjozti nocietinājumi ar sargtorņiem pa perimetru. "Spēka vieta"- kāds aizmugures sēdekļos piezīmēja. Tuvākā torņa vaktnieks izdzirdot motora rūkoņu zibenīgi pavērsa sava prožektora staru izgaismojot no tumsas iznirušā muļķu kuģa sānu. Halt! Atskanēja megafonā un sirēnas kaukoņa noklāja apkārtni. Buss tūdaļ padeva atpakaļgaitā riteņiem spolējot un īstajā brīdī, jo trasējošās lodes spindzēdamas jau caurumoja bampera skārdu.
Grjobaniji neo-ļiberasti. Apvienotajos Eiropas Emirātos, lai izdzīvotu konkurences cīņā ar paplašināto Ķīnu, kuras jaunā robeža nu jau stiepās gar Amūras upi, nācās oficioza leksikonā "konsolidēt" tādus "sociālistiskos rudimentus" kā pensijas un veselības aprūpes sistēma- starožili zināja stāstīt, ka- jā pastāvēja arī tādas lietas komplektā ar neatliekamo medicīnisko palīdzību pēc telesakaru iezvana pieejamu visiem. Respektablās multinacionālās korporācijās protams saglabājās darbiniekiem tādas ekstras un bonusi kā obligātais veselības nodrošinājums slēgtajos hospisos, taču melnā darba strādniekiem un zilajām apkaklītēm tas nebija pa kabatai. Pagrīdē darbojās neskaitāmas tautas medicīnas, etnobotānikā balstītas hīleru klīnikas, kas nepieciešamības gadījumā spēja veikt arī nelicenzētu sadzīves elektronikas apgreida kiborgizētu protezēšanu, uz ko valdība raudzījās caur pirkstiem. Tas bija vien sociālās neapmierinātības tvaika nolaišanas ventīlis, jo pietiekami efektīvi joprojām darbojās dzeltenās kartes kartes pilsonības loterija uz ko rindās stāvēja slāvu gastarbaiteri, lai arī minoritāte, tomēr austrumu perifērijā nozīmīgs lētā darbaspēka resurss. Kad tas viss sākās?, vienota atskaites punkta nebija- iespējams gigapēdijas aizvēršana internetosā vai arī bezpilotu dronu ar pairatbeja serveriem uz borta notriekšana, bija pirmās bezdelīgas, kas jaunās brašās pasaules pavasari vēl nenesa.
Biezās kā piens miglas aizsegā, kas tūlīt aizvērās prožektoru kūļa gaismai kā divviru durvis, buss izmanevrēja strauju apgriezienu par 180 grādiem un baikeris piedeva gāzi. Bāc, da tie takš mūsējie- atpakaļskata spogulī piefiksējis iznirušus sekotājus divos ļuļkas mocikletos ar vērmahta ķiverēm galvās šis anonsēja. "Mūsējie" tikām nenometot apgriezienus pietuvojušies redzamības distancē atsāka bliezt no šmaiseriem.
Man patīk, kad šķembas ir, šāviņu troksnī pirotehniķis-disidents apņēmīgi iztaisnojās, beidzot pārtraucis pulēt trolejbusstangas granātu un strauji izliecies pa logu aizplivināja to ļuļku virzienā.
Laiks pagāja nemanot. Pīrādziņi sacepti un māla bļodā ar dvieli sasegti, lai atlaižās. Bet iekšā tādas gatavības visnepapieredzētam trīsas. Kāds pārlaidās pār tiltu. Viss kas var gadīties kad esam pāri šim tiltam, itin viss. Sapratusi, ka Jahves Karību jūras hipostāze DžA ir viņas acu ļaunums vecmāmiņa ar skatienu aizdedzināja ģerānijas ceru puķpodā uz palodzes. Tas sprakšķēdams uzliesmoja ar zilganu liesmu. Piepeši dzinn pie durvīm. Tpu tu tā kā tāds bīdākls! Aizdurvē divi savienoto valstu kājnieki vieglajās uzkabēs ar vietējo tulku no tuvējās Ziepniekkalna NATO raķešbāzes.
-Step aside! Vai jums, mem, ir koplietošanas teleantena? Nopeilēts pirātiskais raidītājs, kas rada trokšņus bāzes frekfencēs.
-Kū jūs dīleņi, īnaikat,- man šitenais ir rādžiņš vaira lāga ņaraidej, aber tū antenu- nazinu, nazinu.
Uz melno jaunkareivi: Aber pavei kādi jums tī ņēģerīši. Voi kā šim nabadzeņam ocs pūžņoj, tur jau beus mousu papeļes.
Atvērto durvju ailē caurvējš dzenā papeļu pūkas, kas riņķa dancī sagriežas caurvēja vērpetēs.
-Ponāc nu šurpu dāļiņ. Vecmāmiņa purpinādama zem deguna ar trim pirkstiem pārmet krustu zem zilgā skaistuļa ķiveres sejsega aizsniedzot bet neaizskarot sapampušo plakstiņu. Milzis satrūkstas:
Go, go, go. Uzkabē, nospiežot ar zodu raidītāju:All clear. Pāriniekiem:You and you! Quick, check out next floor.
Vecmāmiņa aizbultē durvis aiz nelūgtajiem viesiem un iemet vēl aci durvju actiņā. To aizsedz mugura maskēšanās ietērpā.
-Pogāns tāds!
Augšstāvā izspūris kārns vecis uz taburetes noliecies pār rakstāmgaldu un sagrābis kaulainos pirkstos mikrofonu siekalas šķiezdams kliedz tajā: Mani mīļie tirmantiņi un dārgie tarmantiņi saņemiet un suminiet! Pie jums atkal jau viesojas Vintents Pākste. šovakar visa ļaudoņa pie aparātiem dabūs zinnāt, kā tā iz pirmējas dzīvoņas cēlusies. Turpinam ēterā tikslas tautas teikmas radiolasījumu…
Ko tā vecene tur purpināja. Hei, tu kaut ko ierubijies? Frenks iebelza ar apkalto papēdi pa kaimiņa kojas kājgali. Uztūkums tiešām pārgāja... Viņš aptaustīja aci. Vecā vellata. Es tikai vienu nesaprotu, Frenks nokāra stulmotās kājas pār kojas malu- kur šitās fuckin’ pūkas rodas. Un visur viņas ielien- kursants ar roku izbraucīja no šņorzābaka sasviedrotas villas plūksnas un nokaisīja pār apakšējā kaimiņa gultasvietu. Tankš aizcirtās gaiteņa durvis. Netīrumus piepeši uzskrējis caurvējš iepūta Benam tieši ģīmī. Tu ko, pa rīkli gribi.
-Sorry, šķiet putekļu laumiņas/ dust-fairy sūtijums. Skat... Vīri sastingst blenzdami kazarmas logā.
Kambaris ir kaut kādā perversā augstākā labuma izpratnē “labiekārtots” par darbnīcu. Pats meistars, ko pirmā tuvinājumā varētu raksturot ar konceptu "kolorīts tipāžs", tāpat kā viņa mitekļa iekārtojums, kurā sadzīves tehnikas it kā ierastās formas ir izvietojušās kaut kādā nehumāni ģeometriskā kontūrā, kuru ilgāk vērojot piemetas reiboņi un slikta dūša,atgādina htonisku būtni no ēnu valstības. Jau tā šaurā telpa ir burtiski noblīvēta ar visādu mehāniski elektronisku daiktu, pēc paskata multifunkcionālu uzparikšu un gadžetu noklātām sienām tāpat kā nobružātās tērauda kumodes skapjaugša. Puspliku galvvidu un retinātu zobu smaidu sejā, ko ieskauj taukainu matu cirtas apjoztas pēc indiāņu parauga ar prievīti. Tautiski pagāniskais fundamentālists. Biezo dioptriju brilles kājiņas aiz ausīm piebintētas ar zilu izolācijlenti pie bikšu gumijas, kas sastīpo neskūto ģimi pa otram lāgam. Disidents arī šodien šķiet tāpat kā visus pēdējos četrdesmit gadus dirn savā puspagraba kābūzī, nemainīgi sadudzis pār darbagaldu un vecišķi žvīgu-žvārgi trin-trīdams tērauda galodu pret skrūvspīlēto metālcilindru. Tad galvu nepacēlis pamāj, lai sēstos, taburetes virzienā. Nolieku eļļaino sainīti uz galda malas un sāku pētīt apstrādājamās sagataves transformācijas. Uz tās paliek rombīgs vafeļu raksts. “Man patīk, ka šķembas ir”, viņš kā mantru atkārto, gatavodams kārtējo rokasgranātu no trolejbusa stangas gala. Es noliecos virs vīlētā ornamenta un piebāzis degunu pavisam klāt ieelpoju dievu un cilvēku aizmirstības piromaniakālo aromātu esenci, kas reti, bet tomēr vēl šo vietu vizitējošu caurvēju nopēdota ir ievilkusies visos meisterdarbnīcas stūros. Kādu brīdi acs baltumos pārgriezta loga rūts virzienā sastingst lai pagūtu ievērot, kā metāla putekļi novirpuļo lejā mirguļodami saulstaru strēlē un sakrājoties sīciņā piramīdā uz šķirbainās dēļu grīdas. |
|
|
