| stils |
[Apr. 12th, 2011|01:25 pm] |
|
Turpinot Hebdidge “Meaning of style”: vakar četrgadīga meita starp citu ieminējās: “Man skaistums nepatīk,- man patīk stilīgums”. Tā ir lielo stāstu (grand narratives) par labo, skaisto un patieso kritika. Un viņai ir taisnība- stilīgums, nevis skaistums glābs pasauli ar Rortija ironisko intelektuāļu gaumi, kas daudz lielākā mērā atbilst laikmeta garam Zeitgeist'am un ir bāzēts nevis savas izredzētības un varas apziņā, bet uzmanīgā esamības izklaušināšanā uz kuru mūs aicina Haidegers. Stilīgums studē esošo konvenciju, lai spētu to izmainīt nekalkulējoši bet iejūtīgi tikai tiktāl, lai neieslīgtu ekscentrismā, bet spētu iedibināt jaunu konvenciju, kura uz īsu mirkli (Warhola 5minūšu slava ikvienam) taps par trendu- Kantiānisku praktiskā (estētiskā ne morālā) prāta maksimu, likumu, kuram jāseko ikvienam. Tā Griškovecs vakara intervijā apstulbināja Grūbi, kurš visu laiku vilka sarunu virzienā “o vysokom” paziņojot ka svarīgākais ir būt modē. |
|
|
| suminājumi |
[Apr. 12th, 2011|01:41 pm] |
|
Dekarta cogito ergo sum, var tapt traktēts ne tikai kā sākums pirmajai filozofijai, kas iesākas ar radikālām šaubām nonākot pie vienīgās drošticamās atziņas, kas nav apšaubāma par to, ka šaubu mentālais process patiesi norisinās un tam ir kāds nesējs, bet Esamības un esošā vērtībnošķīrumā, kur patiesā Esamība kopš Platona laikiem ir pārāka par visu esošo, t.i. ir visa esošā nesošā bāze. Tikai domā ir brīvības domēne, kas atbrīvo no zemiskajiem rūpestiem par esošo un tuvina Esamībai. Vai arī Nīcšeāniski: reflektējoša un kontemplējoša eksistence tikai tad ir patiesi dzīva (dzīves intensifikācijas prasība), kad noris uz ekstrēmas iznīcības robežas, rakstīta ar asinīm. Otrādi- gremdēšanās domās pati ir dzīves aizmiršana- Nīčes kritika “platonismam”. |
|
|