| patriotism act |
[Nov. 16th, 2010|12:38 am] |
ekur mans koments balchusa' kaa aimirst okupaaciju un beidzot saakt dziivot laimiigi
http://satori.lv/blogs/2616/Arnis_Balcus#6527
Nesavlaicīgi novērojumi kolektīvās atmiņas sakarā.
Sakarā ar Arņa Balčus aicinājumu „aizmirst okupāciju un sākt
dzīvot laimīgu dzīvi“
(http://satori.lv/blogs/2616/Arnis_Balcus/6527), manuprāt, ir kaut kas,
ko vajadzētu atcerēties aizmiršanas noliedzējiem komentāros un ārpus
tiem. Pīters Sloterdeiks savā "Ciniskā prāta kritikā" dod sekojošu
provinciālisma definīciju: tā ir vēlme "izpatikt jaunā saimnieka vēl
neartikulētām vēlmēm". Tāpēc ir personīgi sāpīgi novērot to
Verga morāli un tās interakcijas ar strauji viens otru nomaināmiem
"saimniekiem", kas teritorijā- Latvija.
Ar ko, pirms ekonomiskās krīzes vai Pasaules Bankas specifiski
latviskās hiperkorupcijas apzīmēšanai jaunizgudrotā termina "valsts
nozagšana" ieviešanas, Latvija jau bija bēdīgi slavena starptautiskā
mērogā? -Pareizi ar to, ka mēs, bērniņ, esam Arāju un Kalēju tauta.
Tas ir,- vēl pirms saimnieks Ādolfs bija palūdzis, ar dziesmu "šausim
žīdus Gaujmalā" netīrais darbiņš tika padarīts.
Ejam tālāk- saimnieku maiņa rotācijas kārtībā un skat- brālīgo
republiku saimē atkal esam pirmrindnieki- hiperviesmīlības rezultātā
no visām saulainās piebaltijas republikām mums izrādās vislielākais
"cittautiešu" skaits.
Un tagad no visjaunākās vēstures: jaunajam pasaules saimniekam
Džordžam Bušam junioram ierodoties dievzemītē, vēl pirms
artikulētām saimnieka vēlmēm, teritorija atkal tiek iztīrīta no
visādiem nevēlamiem: ubagiem, ielu muzikantiem un miera plakātiem; nu
sakiet vēl, vai tā nav kārtējā simboliskā "jūdu izšaušana"?
Tāpēc vēstures grābekļu atkārtošanās, iespējams, būtu tieši
tas, ko ir vērts atcerēties, lai reizi par visām reizēm šīs atceres
rezultātā pārtrauktu trulās bezgalības mūžīgo atgriešanos.
Savukārt, tas ka kolektīvā atmiņa ir tik dikti selektīva- t.i. vēlme
par vienīgajiem vēsturiskās netaisnības upuriem iztaisīties un tikai
sev mīļotajam nodarītos pāridarījumus mūžīgā piemiņā turēt,
bet no pāridarītājiem un viņu bērnu bērniem regulāru zemošanos
pieprasīt ir tipiska ļaunatminīgā resentimenta pazīme. Nīčes
novērojumā: kad bijušais vergs par saimnieku iztaisās, tad nav par
viņu nežēlīgāks saimnieks vēl pieredzēts. Būtu vērts, manuprāt,
no šīs upuru lomas un verga mentalitātes atbrīvoties, tas, šķiet, ir
arī Arņa Balčus draudzīgā aicinājuma saturs. |
|
|