hakimbejs |
[Jun. 4th, 2005|02:25 pm] |
New-age anarhists jeb permanentais džihāds apdolbātā apziņas stāvoklī Šī kompilācija ir nākusi klajā rubrikā “sovremennaja anķiburžuaznaja misļ”. Atvērumā lasām: Hakima Beja teksti- obligāta garīgā barība visiem kreisajiem un, nezinu pat kā tulkot- ļevejuščim iņķeļektualam. Iedvesmojošu ievadu līdz ar gnostiskās antropoloģijas postulātu adaptāciju vēlīnam izrāžu kapitālismam krieviskajam izdevumam ir sarakstījis ņekto Cvetkovs, kurš kā izrādās ir izbijis Ļimonkas galvenais redaktors līdz 98.gadam, bet šobrīd kūrē interneta saitu www.anarh.ru. Tas ir veltīts pārsvarā mediju kritikai. Tur cits viņa raksts par “viltus atmiņu Parfjonova acīm”, atklāj padomju popkultūras vēstures seriāla Namedņi, kura plaģiātu varējām vērot Latvijas televīzijā zem nosaukuma Ulmaņlaiki, ideoloģisko optiku. Kā izrādās tā ir piemitusi pārtikušās nomenklatūras “zelta” atvasēm, kas nedamācījušies augstās skolās pievērsās perestroikas laikmeta puslegālajai uzņēmējdarbībai, kļūstot par vesternizētiem valūtas, džinsu u.c. deficīta preču spekulantiem. Ņemot vērā, cik ļoti es spēju fascinēties par šo pārraidi, nevilšus nākas aizdomāties par sevis paša sociālās identitātes konstruētību caur tēvoča Sorosa multikulturālo nevalstisko organizāciju barotni, jeb kā antiglobālismam veltītā materiālā iz Rīgas Laika bija- par pusiztēstiem Karlo-tēta koka vīriņiem. Lasām tālāk: pēc grāmatas anotācijā pieminētajiem Krievzemes nīgrajiem kloniem Bejam (BRENEROV I DR.) meklēju internetā, bet tādu Brenerovu neatrodu; izrādās tas ir domāts ar mazo sākuma burtu daudzskaitļa datīvs (no sērijas: Slava Kāpēeses vispār nav cilvēks). Bet ņekijs Breners ir kāds no 90-to Maskavas t.s. akcionistiem, kurš kļuvis slavens ar to, ka kādā galerijā uz viena no daudzskaitlīgajiem Maļeviča kvadrātiem uzpūtis ar nitrokrāsas pulverizatoru zaļu dolāra zīmi lūk tā: $. Tas nekas- to vismaz var viegli atjaunot, secina paziņa pie alus kausa: ņem krāsu rullīti un ar pāris triepieniem uzbliež pa virsu tieši tādu pašu monohromu kvadrātu; cita lieta, ja tas būtu kāds no, piemēram, ekspresionistu figurālajiem mālējumiem. Kā izrādās Hakims Bejs ir orientālisks segvārds jeņķim Pīteram L.Vilsonam, bet paši teksti ir iemiesota Džello Biafras tēze par to, ka “reliģija un ķimikālijas ir nākotnes atslēgas”, vēlams toksiskā un viegli uzliesmojošā degmaisījumā ar ilgstošu pussabrukšanas periodu. Uzzinājis, ka pateicoties neoliberālisma doktrīnas injekciju saasinātai konkurencei Savienoto Valstu akadēmiskā vidē patlaban norisinās Prozaka farmakoloģiskais noriets uz skatuves parādoties Ritalīnam jeb īstajā vārdā methylphenidate, man dzīvē beidzot paradījās jauni, ja nu ne mērķi tad orientieri gan. Jo kaut kā taču jacenšas sekot aktualitātēm un iet laika garam līdzi, kaut arī Hēgeļa Zeitgeist, jeb laikmeta gars, kā plaši zināms ir fuckin’ viltīgs. Puvušā Džonija vārdiem: “es nezinu, ko gribu; bet zinu, kā to dabūt”. Pamodies vēlā pēcpusdienas stundā kad visi darbaļaudis jau sen vergo kārtīgi Moloham un ģimenes laimei slaistos pa dzīvokli visu laiku atrasdamies par mata tiesu no onanēšanas, kā tas dīkdienis no New Yorker, kurš aiz nekā darīt iefiltrējās kādā interneta kompānijā, lai veiktu spontānu field-work socialajā antropoloģijā par biroja darbinieku bara uzvedības paterniem. Protams, Hakims Bejs apsveic bērnu un jauniešu auto-erotismu, kas robežojas ar pornogrāfiju, no ņe da takoi že sķepeņi; drīzāk kā tādu fizioloģisku antitēzi vecāku nomācošajam “Ordnung muss sein!”. Izstīvēju savas kuslās miesiņas uz lodžijas, lai pusizmeties ķertu pigmentu ļaujoties pavasara saules glāstiem. Aiz apzaļumotās teritorijas nīkulīga aina: jaunās māmiņas un vecās vecmāmiņas šurpu-turpu stumda savus bērņeļus ratiņos. Jā, laikam vairs no manis diez kāds poētiskais terorists vairs neiznāks, nekādas temporālās autonomās zonas (TAZ) es arī nedibināšu, ja nu vienīgi uz kādu immediālisku potlaču varētu vilkt. Kad ir tāds kā Tatjanai no Jevgeņija Oņegina “pastiloj žizņi mišura” noskaņojums paliek vēl daži teksti kā patvērums, kas burtiski spēj pavērt ikdienišķuma apvāršņus. Piemēram Tacita “Vēstures” annāles; vai, pieminat: no Selindžera, kur Zūijs mierina Freniju, kura savukārt ir pārlasījusies kādu anonīma 18.gs. autora darbu, kas tulkojumā saucas Pilgrima ceļš, bet oriģinālā “Otkrovenniji rasskazi stranņika duhovnomu svoijemu otcu”. Tur runa iet par kādu vecīti, kurš atklājis Evaņģēlija vārdus “nepārtraukti lūdzieties’ (ņepristanna moļiķesja) veic garīgu ceļojumu apgūstot nepārtraukto Jēzus lūgšanu. Tad, protams, vēl budisma sūtras par sansaras un ciešanu pārtraukšanu ar domas spēku vien pārcērtot maijas uzliktos valgus ap acīm. Nu tam klāt ir nācis Hakima Beja sūfisma inspirētais vizionārisms. Lūk, kā man šķietas, var skaisti novecot: dirnu es kā mēbele Nuevos-Rīgas centrā, kas vairs nav galvaspilsēta, jo Apvienotajos Eiropas Emirātos par tādu ar dievpalīgu ir kļuvusi Ventspils,- dirnam puspagrīdē kopā ar sabutiļņikiem (žēl, ka datora šriftu klāstā nav pudelītes simbola). Un smēķējam mēs aromātisku Marokas hašišu (preferabli no metālkalumiem inkrustētas ūdenspīpes) šļukstinot palēnām sarkanvīnu (sarkanu tāpēc ka Viņa asinis). Pilsēta vispār ir mainījusies: mošejas vairs nav tikai zaļajā Imantā vien, bet putekļainās tveices pārņemtās ielas arī t.s. vēsturiskajā centrā pieskandina muedzinu saucieni no minaretu augstumiem. Grīziņkalna proletāriskais ētoss ir maķenīt izkortelējis buržuīnus no vecpilsētas, politiķi tipa čornij karļis vairs neuzdrīkstas nesodīti defilēt promenādēs. Parkiem līdzīgās kapsētas ir kļuvušas pārmēru integrētas pilsētvidē un pateicoties forsētai sociālā budžeta samazināšanai pilsētnieki ir spiesti ikdienā konfrontēties ar nāvi, jo Sarkandaugavas trakucīša iemītnieki brīvlaisti postulē savas “īpašās vajadzības” pilsētas ielās. Vairums no viņiem gan iet bojā pirmajos ziemas mēnešos, bet atlikušie reanimē “muļķu kuģa” viduslaicīgo tradīciju sildoties un riņķojot pa naksnīgo pilsētu ar municipālām brīvbiļetēm vienīgā maršruta autobusā (Zviedrijas modelis). Automobīļi centrā ir atcelti kā šķira, bet Melngalvju piparkūku namiņā tagad atrodas Džamahirijas vēstniecība. Ēnainā puspagraba velvēs valda patīkams vēsums un krēsla, jo logi ir aizklāti noputējušām fašistiski smagām Latvijas-ķiršsarkanā krāsas drapērijām. Jābūt taču kaut bišķiņ vietējā kolorīta un kripatiņai lokālpatriotisma, ja reiz latviskai baltai dzīvesziņai ir imanenti piemītoša arī “šausim žīdus Gaujmalā” šķautne vai tāda draiski ksenofobiska dimensija. Telpa pa tam ir iztapsēta ar mīkstiem persiešu paklājiem, lai jaunieši- jaunas miesas un svaigas asinis, godbijīgi pie ieejas novelkot apavus spietotu starp foliantiem piekrautiem grāmatplauktiem. Duglasa Koplenda “X-paaudzē” gan ir kāda līdzīga pasāža par moteli tuksnesī. ----------------------------------- eng. “ņū-eidž”, jaunā paaudze jeb laikmets- sinkrētisks, pārsvarā mistisku austrumu mācību, fasējums alternatīvā garīguma meklētājiem arab. “jihad”, sevis un/vai pasaules pilnveides cīņa jaunlatv. izmainītā no gr. gnozis- zināšanas, agrīnās kristietības sekta, kas uzsver ezotērisko- slēpto zināšanu nozīmi kriev. rokasgranāta tipa “citrons”, Eduarda Ļimonova vadītās nacionāl-boļševiku kustības rupors pankroka grupas Dead Kennedys solists, filozofijas doktors, kandidāts uz LosAndželosas mēra amatu Prozac, eiforiskus stāvokļus nodrošinošs anti-depresants; masīvi populārs ASV amfetamīna iedarbībai tuvs preparāts, kas palielina uzmanības un koncentrēšanās spējas Johny Rotten, punk estētikas patriarhu Sex Pistols, vokālais līderis PT-sms gan nav šis raksts, kā varētu domāt. Ideāls poētiskā terorisma piemērs, īpaši piemērojams Latvijas situācijai, kur vairums ļautiņu svēti tic horoskopiem, zīlēšanai un tamlīdzīgām blēņām,- piesūtīt kādai jums noriebušamies institūcijai piem.VID vai CSDD ļaunu vēstošu mistiska, burtiskā nozīmē, satura bumbu, piem. pudeli pildītu ar kaltētu sikspārņu līķīšiem līdz ar draudu vēstuli par to, ja institūcija nepārtrauks cilvēka cieņu pazemojošo savu darbību un nemainīsies Raiņa vārdiem “uz augšu” tās darbinieki nonāks nolādējuma ietekmē un tos ar visiem radiniekiem piemeklēs briesmīgas slimības un ļauna acs būs pār viņiem. Pirms tam protams javeic zināma sabiedrības informēšanas kampaņa- izsūtot preses relīzes centrālajiem medijiem. Uz tiem gan īpaši nav ko paļauties tāpēc rūpīgi jaizvēlās mērķa auditorijas apjoms piem. Imigrācijas un Pilsonības departamenta Kurzemes rajona nodaļa, lai pēc sūtījuma saņemšanas stihiski informatīvi procesi, t.i. baumas institūcijas iekšienē padara savu. Z-Amerikas indiāņiem šķērdējošs dāvanu apmaiņas rituāls KornēlijsTacits antīkās Romas historiogrāfs hindu mitol. sansara, karmiski determinēta pārdzimšanu virkne hindu mitol. maija, novērojamās materialās un psihiskās pasaules šķietamība sūfiji- mistiskas Islamisku ordeņu brālības, Hakimam Bejam bieži asociētas ar apdullinošo vielu ekscesīvu patēriņu rus. pudeles brāļiem, plenčiem kriev. melnais kārlis, tēls no pret izglītības reformas kampaņas klipa Lībijā tautvaldība romantiskas jūsmas un kārtējās nacionālās atmodas dziesmas vārdi |
|
|