| arii gorchevs |
[May. 31st, 2005|11:12 pm] |
Veņičkas mantinieki
Sankt-Pēterburgas izdevniecībā Amfora/Gelikon 2005. gadā sērijā “Jaunais vilnis” iznācis Dmitrija Gorčeva stāstu krājums “Glābšanās plāns”.
Tas, ka Gorčevs grāmatas anotācijā tiek salīdzināts ar poēmas “Maskava-Petuški” autoru Venediktu Jerofejevu, ir pareizi; taču viņš vēl turklāt ir sintezējis Daniila Harmsa absurda poēziju ar mitjku pareizticīgā dzenbudisma mīlīgo pasauluzskatu pie tam bagātīgi izmantojot piparotu nenormatīvo leksiku , jāatzīmē- vienmēr īstajā laikā un vietā. Dmitrija Gorčeva īsie stāstiņi visdrīzāk iederas krievu mutvārdu tradīcijā izkoptajā “baikas” žanrā, kurā tik ģeniāli nepretenciozā žurnālistikas manierē ir izpaudies tāds mūsdienu krievu literatūras pīlārs kā Sergejs Dovlatovs. Protams ir grūti un laikam pat neiespējami tulkojot pārcelt šo valodas “smeķi”, vēl jo vairāk tāpēc ka latvieši lai nolamātos joprojām ir spiesti tverties pie bagatīgiem krievu “mātes” valodas apcirkņiem. Tomēr, ja ir vērts kaut ko ietulkot recenzijas trūcīgajā zīmju skaita apjomā, tad tas noteikti iz jaunākās krievu literatūras būs arī Gorčevs. Paraugiet paši:
“Pašās rūgtākajās savas dzīves minūtēs aizmirst cilvēks jautājumus, kuri šķita viņam tik svarīgi vēl vakar, un atliek vien tādi no tiem, uz kuriem tik un tā reiz nāksies dot atbildi: “Kas tu?”, “Kur tu?”, “No kurienes tu?”, “Kāpēc tu?”.
Un milicija, kā bāzētākā un primitīvākā esamības substance, uzdod jebkuram, nokļuvušam tās rokās, tieši šos vienkāršos un svarīgos jautājumus.
Un cilvēks ir sašauts: nevar viņš dot atbildi! Pat tādu atbildi, kas apmierinātu, nē, ne mūžību, bet kaut vai šo miliciju. “Mans dievs!- domā cilvēks.- Es esmu nekas! Esmu nekur, nenokurienes un uz nekurieni! Es ne priekš kam! Cietumā mani! Kamerā! Un- pa olām mani, pa nierēm, un ūdeni nedot, un pamīzt mani neizlaist! Ne par ko!
Un milicija, velti ka primitīvākā substance, visapslēptākās šīs vēlmes nekavējoši uzmin un izpilda visas līdz pēdējai. Vienkāršiem vārdiem un kustībām pārliecina viņa cilvēku tanī, kamā nespēja viņu līdz šim pārliecināt ne Jēzus Kristus, ne vēsturiskais materiālisms: ka tārps viņš un pīslis zem kājām, ka skrūvīte viņš saliekta un nagliņa izrūsējusi, un tfu uz viņu un izsmērēt vairs nav ko! Un pa mūli viņam, ko uzēdis uz visa par velti, nenopelnītā, nepelnītā un nepienākošās. Un aizmirst cilvēks lepnību savu vakarējo neiespējamo, un šļupst: “Biedri seržant...” Bet biedrs seržants viņu ar steku pa ribām un ar zābaku pa dirsu. Un nožvangst durvis, un iemieg radība trīcošā, beztiesīgā.
Da i sūds ar viņu.”
Liela daļa no krājumā ievietotajiem tekstiem lieliski iekļaujas patlaban tik modīgajā (skatīt Ilmāra Zvirgzda feļetonus žurnālā “Rīgas Laiks” vai rakstu krājumu “Sovremennij gorodskoj folklor” Maskava 2003.g.) “urban legends” formātā:
“Pareizticīgā bumba
Reiz sensenos laikos, vēl pie komunistiem pagājušā gadsimtā nenovīdīgie imperiālisti izgudroja Neitronu bumbu.
Neitronu bumba bija ļoti Ciniski iekārtota: pēc tās sprādziena cilvēki iztvaikotu uz vietas, bet mantas visas paliktu neskartas. Ieiesi mājā- neviena nav, ne dvēseles. Zupa uz plīts, kotletes ledusskapī, veļa kumodē. Uzvelc saimnieka kaļsonus (tulk.garās apakšbikses) un dzīvo.
Amerikāņu imperiālisti iecerēja izmantot šo bumbu, lai pārvietotu no amerikas uz padomju savienību nēģerus, tāpēc ka uz to brīdi nēģeri jau bija diezgan stipri piegriezušies. Taču daži nēģeri pārģērbušies par tūristiem atbrauca apraudzīt dzīvokļus un atgriezās ar šķībjiem ģīmjiem: neiepatikās viņiem- amerikā dzīvokļi labāki. Bez tam, trīs dienu laikā nēģeri neieraudzīja padomju savienībā nevienu trauku mazgājamo mašīnu, ne vienu pašu, pat kremlī.
Vienvārdsakot bumba tā arī nenoderēja, un imperiālisti to pameta.
Da sūds ar viņiem, ar imperiālistiem, tik un ta mēs viņus vēl apglabāsim, taču tai pat laikā akadēmiķi Zeļdovics un Šnejerzons izgudroja par atbildi ne ta Pozitronu, ne ta Hiperonu bumbu, kuru pēc tam lai izpatiktu imperiālistiem arī pameta. Un pilnīgi velti, tāpēc ka īstenībā Bumba bija ne kāda ne pozitronu un ne hiperonu, bet visīstākā Pareizticīgā.
Tā darbojās tieši pretēji amerikāniskai: ja tādu bumbu nomest, piemēram, uz Maskavu, bet uz Makavu to obligāti vajadzētu nomest, tad visi maskavieši paliks dzīvi, taču paliks stāvam Pliki tīra lauka vidū. Nu, varbūt birzīte tur vēl cirtosies bijušā kremļa vietā.
Puse maskaviešu, protama lieta, uzreiz pēc stundiņām trim bez saviem mobiļņikiem un palm-pilotiem čokurā sarausies, tas ir skaidrs. Otra puse pasēros par savu dzīvoklīti birjuļovā mazliet, un pēc tam piesegs savu kaunu ar ceļteku, atraks mazdārziņā kanžas aparātu-vēl nelaiķe opīša tā ierakto, ka nekāda cilvēka bumba neaizniegs, uz sāks beidzot dzīvot pēc priekšrakstiem: par rītdienu nedomājot un par vakardienu nežēlojot. Klusi, pieticīgi. Kas izaudzis- tas izaudzis. Izraki un apēdi.”
Ir Gorčevam arī “Rīgas Laikā” iecienītās pseido-harmsiskās anekdotes tikai smieklīgākas nekā par Raini un Aspaziju. Lūk, piemēram nobeigumam, viena īsiņa par Bilu Geitsu:
“Reiz Bilam Geitsam ļoti stipri sagribējās no jauna kļūt nabagam.
Viņš aizgāja uz savu banku, noņēma no konta miljardu dolāru, sakrāva tos pašizkrāvējā un izbēra izgāztuvē. Saskrēja ubagi, visu naudu savāca, protams. Kļuva bagāti, sapirkās mājas, kompjūterus pa desmit gabaliem- sev, radiem, bābām. Uz katra kompjūtera vindovsus visādus uzlika, vordus un ekseļus, lai naudu skaitītu.
Bils Geitss no tā nopelnīja astoņpadsmit miljonus tīrās peļņas. Tas jau pēc nodokļu nomaksas.” |
|
|