| sirrealisms |
[Feb. 5th, 2011|02:51 pm] |
SINIBA BES DARBA:
MUGURAS PUSĒ ABI DSIMUMI IR
BESDARBNIEKI.
MEHMI, AKLI UN KURLI,
PAT KLIBOT NEWAR US ABI PUSEM.
MAHZEES PASIHT PATS SEWI!
/Epitāfija pokrova kapos/
Pirmoreiz piepeši ieraugot šo uzrakstu kādas pastaigas laikā pa kapiņu rudenīgajām alejām un ieelpojot sauso lapu aromātu es noreibstu apskaidrots. Pasaulei ar reizi pazūd krāsas kā tais laikos- ko noteikti esat ievērojuši, kad vēl fotogrāfijas visas ir vienkrāsainas; tikai vēlāk un ļoti pamazām tās kļūst blāvi ietušētas pasteļtoņos līdz sasniedz mūslaiku biedējošo krāsu indīgumu. Tiesa eļļas gleznu vecmeistari, lai arī dzīvodami savā vienkrāsainajā realitātē ar pašu ģēnija spēku ir pamanījušies galvenajās aprisēs ieskicēt topošās pasaules krāsainumu. Totāls sirreālisms. Taču kas var uzdrīkstēties un uzdrīkstas varēt būt pārreāls? Televīzijas tahtā ģenerētā hiperrealitāte praktiski neatstāj nekādas iespējas. Viss tiek inkorporēts. Everything goes! Sākotnēji manifestētais sirreālisma patoss un izlaušanās mēģinājumi tur otrā pusē spogulim, sapnim, nāvei, ēnai ir cietuši sūrāko fiasko, kauč vai tahta taptu iztapsēta melliem horror palagiem. Taču pati kinolente un tās mūsu retrospektīvā vīzijā skatītā sākotne visā savā krāšņajā low-techā izrādās tas guļai poļe lauks pār kuru plīv sirreālisma melnā karoga lanckari. Melnbaltā pasaule, mēmie aktieri, smiņķa ēna un dippaddappadtrīsuļojoša kustība ir bez maz vienīgie redzīni, kas vairs iespēj būt pie vainas jumta noraušanā vai tā riktīgi ar britvas tēraudu pa trekno acābolu šņāpelēt.
Kustīgās bildes ir vērtība pati par sevi, stāstam nav nozīmes, kino dīvām un dīvāniem- vēl mazāk, par autorkino autoriem nemaz nerunājot. Tā Bretons būdams Nantē pilsētelē kopā ar kādu savu draugu, biedru, līdzgaitnieku apskraida visus pilsēteles ķinīšus ieskrejot aptumšotajā telpā filmas vidū lai pēc laiciņa ar skubu pārslēgtu kanālu. Stingri ņemot tieši viņu var uzskatīt par televīzijas tālvadības pults konceptuālo tēvu. Homo zappiens (no zapping- kanālslēgāšanas tēvē).
Kino ne-mākslas vai anti-buržuāziskās mākslas statuss veicināja sirreālisma revolucionārus pievērst filmai pašu nopietnāko uzmanību. Anti-buržuāzisms kino sākotnei ir definējams vismaz divos aspektos: proti, kino bija un joprojām zināmā mērā ir tāda prastu ļautiņu izklaide un sliktas gaumes pazīme salīdzinājumā ar tādu augsto mākslu baudījumu, kurš pats par sevi ir augsti ritualizēts. Nu kas, galu galā, ir popkorns ar kolu kinoteātrī salīdzinājumā pret smokingu ar šampanieti operteātrī- te var gan sevi parādīt gan uz citiem pablenzt vienvārdsakot demonstratīvi patērēt. Par biļešu cenu starpību parterā un balkonā nemaz nerunājot. Otrkārt, filmdari 20tajos bija kaut kas līdzvērtīgs teroristiem 70tajos- izteikti anti-kapitālistiski noskaņoti un tautā populāri: simpatizējoši ekstrēmiskiem politiskiem strāvojumiem, kā Čaplins, vai aizdomīgu režīmu finansēti kā Eizenšteins.
Vēlreiz par tekstu un autoru- tās ir divas instances pret kurām sirreālisms vēršas pirmāmkārtām. Tiek deklarēts, ka kustībai nav itin nekā kopīga ar to, kas tiek līdz šim dēvēts par kultūru, literatūru, māksliniecisku vai rakstniecisku skolu. Tādejādi agrīnais tā dēvētais mēmais kino tiek uztverts kā varena textu anihilējoša mašīna, kura noteikti ir jāizmanto savās vispāranticilvēciskajās interesēs. To uztvēris Arto, nu jau sarāvis saites ar sirreālisma kustību, joprojām turpina domāt un darboties teksta un autora nāves virzienā. Kamēr daiļo mākslu baudītāji un estetizējušies gardēži mēģina sagaidīt no katras modernisma kustības jaunu vērtību sistēmu, kas būtu aprakstāma un definējama, kauč vai apofātiski pretēji etablētās kultūras kanoniem, sirreālisms turpina būt klātesošs un dzīvīgs kā nedažņaugta kaķa nīcšeāniskā metaformorfīzes ingredients mūsu apsadzīves kokteiļos.
Darbam tomēr pieder ārēja apstiprinājuma instance- materiāls, kuru izdodas pakļaut tevis kā autora dizainētam projektam. Tas pārliecina vairāk nekā sajūsminātu sekotāju daudzskaitlis. Pat domājot un jo īpaši domājot- nekad neizdosies pakļaut šo materiālu, kas saglabā autonomiju dodot tikai tik, cik esi spējīgs paņemt un ne kripatas vairāk.
Kas tad galu galā ir strukturālais šī epitāfiskā sevis ziņas aicinājuma pretpols? Līdzīgi kā “vīrs” tikai atkarībā no konteksta var apzīmēt vien kādu no iespējamiem noliegumiem: “ne-bērns”, “ne-dzīvnieks” vai “ne-sieva”. Vai iepazīt sevi kā ienaidnieku- znai naših, kādu stiķi es varu ar sevi izspēlēt. Esi gatavs- būt vienmēr gatavam.
Ja vien būtu iespējams izmērīt sirrealitāti kādos jumtnoraušanas leņķa grādos, tad pats sirreālākais kino, ko nācies redzēt ir, kā titros rakstīts, “2000. gada projekts”, atrādīts Krievijas televīzijā neilgi pēc pusnakts un televīzijas programmā atzīmēts kā filma “Laime”. Pati filma ir uzņemta padomijā pašos sirreālisma ziedu laikos, taču Laimei autoru iecerē ar sirreālismu bijis visnotaļ attāls sakars. Kaut gan ir zināmas lentes veidotāju intences, kas pārklājas ar sirreālisma apoloģētu dumpīgo garu. Par piemēru, izteikti anti-klerikālā Laimes noskaņa. Tur sakumpis pops šķidrai kazbārdiņai plīvojot un ar dūmojošu kaģilu kolhoza laukus vētījot drasē sīkā un riebīgā riksītī pusaršīnu pakaļ diedziņā iesietam naudas muķim līdz beidzot ietenterē dubļu wrestlinga piegriezuma gravā apvēkšies augšupēdus.
Visu šo vizuālo rindu papildina “projekta” nemazsvarīgākā muzikālā sastāvdaļa- tapiera pavadījuma plinkšķināšanu azstāj oriģināla Aigi (Nīmanam līdzās stāvoša minimālisma dzīvā klasiķa) pāris vienkāršu taktu sekvenču sirreālais seriāls. Tas ir real sirreālisms, kurā tu piepeši nonāc netīšām ticis apstarots no vienacainā zilgani zaigojošā drauga visuredzošās acs, kas var piespiest dēmonu ēnas dancot džīgu pa istabas griestiem. Sirreālai filmai ir ilgs pussabrukšanas periods.
Pazīt sevi taču galu galā nozīmē atpazīt sevis dubultniekus- fantasmus, kas pretendē uz manas vietas ieņemšanu. Tikai vērstībā uz sevi iespējams neitralizēt vadāmību un iebūvētās shēmas; iekšējā sarunā uz skatuves iznāk tā patība, kas nav pakļauta un vadāma no ārēju ietekmju puses. Kad vairs nav jāizpilda rituāli, jāpiepilda konvenciju stiprinātas gaidas vai zemāko instinktu nosacītas apetītes. Tomēr viss, par ko tu runā ir tikai atrunas, lai nerunātu par galveno- gribās domāt par pašu galveno un tāpēc vien nākas noklīst domas neceļos. Tā, tik un tā ne pie kādas jēgas nenonāksi, vajag relaksēties, klunkurējot uz augšu pa kāpnēm, viņš sprieda. |
|
|
