gorčevs |
[Jul. 26th, 2019|12:30 am] |
Sprāgušais kaķis Dieva tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, un radīja Dievs-Tas-Kungs cilvēkus tamdēļ, lai ēstu tie Sprāgušo Kaķi. Vai bija Tā Kunga saimniecībā šī produkta pārmēru vai citu, mums nezināmu iemeslu dēļ,- to mums zināt nav lemts. Un sākotnējie cilvēki, pirmvecāki mūsu Ādams un Ieva, paklausīgi ēda katru dienu Sprāgušu Kaķi brokastīs, Sprāgušu Kaķi pusdienās, Sprāgušu Kaķi vakariņās, un klāt vēl noplukušu asti launagā, kamēr neieradās pie viņiem Čūska un nepabaroja viņus ar ābolu. Kamdēļ tad mēs ēdam Sprāgušo Kaķi?- jautāja Ādams, nobaudījis Čūskas āboļa. - Lūk es arī saku,- atbilda viņam Ieva. Un pārtrauca pirmie cilvēki ēst Sprāgušo Kaķi, un tapa par to tūlītēji padzīti no Dievišķās Paradīzes, un sāka tie dzīvot Sūdos un rīt visu kas karājas, izspīlēts slejas un mētājas, visas lidoņas, rāpoņas un ūdenī peldoņas radības, visus virszemes un zemjūras nešķīstos mošķus, tik vienu neēda cilvēki. Sprāgušo Kaķi. Un novērsa Dievs Tas Kungs no viņiem vaigu, un pieķērās darbiem saviem, vērojot, kā zāle aug un rotē debesu sfairas, kā arī citiem priekšmetiem, mumsīm pilnībā neizprotamiem, un nepievērsa vairāki uzmanību cilvēkiem, jo nepildīja tie savu Virsuzdevumu. Kā izdzirda pēkšņi Dievs tas Kungs aiz muguras savas krekšķināšanu un, pavērsies, ieraudzīja tur Ebrējus. -Sveicināts, Dievs-tas-kungs,- sacīja Ebrēji, braucījot mutes,- bet mēs te Sprāgušo Kaķi apēdām. -Paši?- izbrīnījās Dievs-tas-kungs. -Bet priekškam? -Lūk viņš, norādīja Ebrēji uz pašu vecāko no tiem, aklu, jau un kurlu,- izlasīja Grāmatā, ka tāds mūsu Virsuzdevums. -Malači Ebrēji,- sacīja Dievs-tas-kungs nopriecājies. - Un lai ir jums par to mana mūžīga Labvēlība. "Pasarg' dies'": teju nobubināja klusiņām viens jauns Muļķais Ebrējs, taču saņēma tūliņās no Vecākā Ebrēja tādu riktīgu pliķi, ka vairāki muti savu nebrūķēja. Kopš tā brīža pievērsās atkal Dievs-tas-kungs ļaudīm, un daudz visa kā notikās pēcāk, ko pat tūkstoš gados nepārstāstīt. Un kopš tā laika katram Jaunēklim, kurš uzsāk sava aicinājuma dzīves gaitas pasaulē, pienes Sprāgušo Kaķi uz zelta paplātes un piedāvā to apēst par tūkstoš rubuļiem. Godprātīgs Jaunēklis pieņems tādu Kaķi ar pateicību, apskrubinās līdz pēdējam kauliņam un saņems par to pelnītu balvu. Un aizšalks tāds Jaunēklis mums garām mirdzošā ekipāžā debešķīgas dailes jaunavu ielokā, jo tādu balvu viņš sev izraudzījis. Taču katra balva nav neierobežota, un kādu dienu pakritīs jaunēklis zemē ar cauršautu galvu, un dvēsele viņa, atdalījusies no miesas, paputēs tādos smalkos pīšļos, ka pats Nāves Enģelis nespēs savākt viņa dvēseli kopā, kad pienāks Pastarās Tiesas diena. Ne tāds ir cits Jaunēklis: viņš glupā lepnībā savā iztēlosies līdzināties Dievam-tam-kungam, vai pat augstāki par To, ka paši Himalaju kalni izkustēsies dodot vietu piepildīties viņa iecerētiem plāniem, un noraidīs viņš Kaķi sašutumā. Un vien, kad sirmums skārs retos viņa matus, ieraudzīs bijušais Jaunēklis, ka darbi viņa visi vēršas pīšļos un nami viņa izbūvēti no putekļiem, un ka pats viņš ne vairāk kā puteklīts, spalga vēja nezin kurp trenkts. Un tad no jauna pienesīs viņam Sprāgušo Kaķi, bet jau uz prastas koka paplātes. "Bet kur tad zelta paplāte?!"- iesauksies bijušais Jaunēklis- kurā lepnība vēl nava mirusi pavisam. -Kur tūstoš rubļu?" "Tūkstotis no jums"- atbildēs viņam vienaldzīgi. "Tūkstotis rubļu par to, lai ēstu Sprāgušu Kaķi!"- iesauksies viņš sašutumā un no jauna atstums šķīvi. Un neizsakāmi skumjš kļūs no šī brīža un līdz pašam nevarīgam vecumam viņa liktens. "Kad reiz viņš beidzot nosprāgs?"- sačukstēsies viņam aiz muguras ļaudis, nespējot izturēt vairāk mirušās viņa dvēseles, kuru staipa viņš nožēlojamā savā rumpī, smirdoņu. Un atradīs reiz viņu nožņaugtu netīrajā viņa miteklī ar izvalbītām uz āru acīm un izkārušos mēli, un gars viņa mirušais līdz pat Pasaules Galam, biedējot vecenes, klīdīs pa miskastēm Sprāgušā kaķa meklējumos, kuru nekad vairs viņam nebūs apēst. Cita lieta, ja bijušais Jaunēklis samierināsies un atdos visu, kas ir viņam, lai apēstu Sprāgušo kaķi- tādā gadījumā viņš izpildīs savu Virsuzdevumu uz zemes virsas, un aizmirsīs viņš paša vārda sava, un vieglā viņa dvēsele atdalīsies no klamzīgās miesas un aizlidos Debesīs, pie gaišajiem Eņģeļiem, kur tāpat kā viņi, nezinās viņš ne bēdu, ne skumju, jo Debesīs tās patiesi pārzina vien Dievs-tas-kungs. Un vien nedaudzi viedākie no ļaudīm, kuru vārdi un sejs mums visiem pārāk zināmi, izvēlējušies cienīgāko no ceļiem, un līdzīgi pašiem pirmajiem cilvēkiem katru dienu ēd Sprāgušu Kaķi brokastīs, Sprāgušu Kaķi pusdienās, Sprāgušu Kaķi vakariņās, un klāt vēl noplukušu asti launagā.
Alkohols Cik brīnišķšs ir piedzēries cilvēks! Kad guļ viņš ar nolaistām biksēm uz asfalta pie ieejas dzelzceļa stacijā, jebkurš garāmgājējs nepieciešami izjūt lepnuma sajūtu. Lai ar par sevi, nevis viņu, nu un tad? Kas vairāk brīvs šajā pasaulē- tas, kurš nāk no apnicīgā sava darba mājās, velk uzcītīgi savu smago vezumu, nes atskabargaino savu krustu un maksā nesamērīgos sava jūga meslus; jebšu tas, kurš nezinot rūpju, vaļīgi izplājies peļķē? Lai viņš nicināms, netīrs, dzīts no visiem darbiem, vientuļš un sašņurcis sejā. Bet tas ir viņš, tieši viņš ieņēma Bastīliju, Ziemas pili, uzrakstīja operu "Streļķu dumpis- Hovanščina", poēmu "Maskava-Gailīši" un dzejoli "attrauca birzīte zeltītā". Toties atturībnieki dāvāja pasaulei Hitleru un seriālslepkavu Čikatillo. Lūk brien piedzēries cilvēks līdz celim jūrā kaj' pa sausumu, kad visi citi sen jau apslīkuši, kaut kurp- uz zemūdens apsolīto Kitež-pilsētu pēc alus. Lūk devies kājup uz debesīm, taču paklupis un pakritis, tak akurāt uz naidnieka ambrazūras dzota. Un naidnieks aizrijās ar savām lodēm, taču izlocījās un pārvērtās par milici. Un lūk atjēdzās varonis zem drebošas no aukstuma kroņa spuldzītes. Piedzēries cilvēks vienmēr ir vajāts. Viņu nepārtraukti medī dēmoni ar ērgļu galvām, viņi uzglūn viņam, kad tas ar grūtībām velkot kājas, atgriežas no naksnīgās savas jundas. Viņi gāž viņu zemē un velk uz savu elli. Tur viņi spīdzina viņu līdz rītam, lai uzzinātu no viņa Kara Noslēpumu, taču nekad vēl neviens ielodzītais nav vēl viņiem to atklājis, un tāpēc mēs visi vēl pagaidām esam dzīvi. Trīcot aiz niknuma, dēmoni iztriec varoni no elles atpakaļ, zem aukstās un nīstamās viņam rīta saules stariem. Kurš no jums atturībnieki, ir redzēji kaut reizi mūžā debesis pār atskurbtuvi? Neviens, jo ne priekš jums tika pārvietotas turp šīs debesis nepastarpināti no zaudētās paradīzes. Cilvēks skaidrā ir melīgs un pragmātisks. Viņš pārdos Dzimteni un nožmiegs zīdaini, ja tas viņam būs izdevīgi, un veikli noslēps pēdas. Piedzēries cilvēks izdarīs to pašu iedvesmas uzplūdā, pilnīgi nesavtīgi un atskaidrojies nonāks šausmās. Ja skūpstās divi piedzērušies vīrišķi, tas nenozīmē, ka viņi ir gatavi stāties laulībā- tas vienkārši nozīmē ka viņi neliekuļoti mīl un ciena viens otru. Vai spēj cilvēks skaidrā no visas sirds iemīlēt pirmo pretīmnācēju, kuru iepazinis vien pirms pusstundas? Nekad. Un pavisam jau nu brīnišķs piedzēries cilvēks top dziļu paģiru laikā. Virspusējas paģiras nes līdzi sev vien nelabumu un galvassāpes- kas ir pilnībā pieejami pat arī vispār nedzerošiem cilvēkiem. Dziļas savukārt paģiras pavada tik pat dziļa apkārtējās pasaules trausluma apjēgšana. Paģirains cilvēks uzmanīgi liek kāju uz asfalta, zinot, ka zem plānā tā slāņa atrodas bezdibenīga bedre vedoša uz nekurieni. Viņš varonīgi fokusē skatienu un līdz ar to attur no sabrukšanas un izzušanas viņam apkārtesošo pilsētu, ko apdzīvo neko nenojautoši sirmgalvji, sievietes un bērni. Viņa plecus nospiež svina debess, bet zem kājām čūskuļo plaisas. Un viens viņš visā pasaulē visu to redz un nes uz sevis, bīstoties nejauši nosviest un sadauzīt. Un ko? Uzslies jel kāds klusajam varonim par to pieminekli? Piespraudīs pie krūts apaļu medāli? Ielies jel kausu alus, galu galā? Neviens. Nelieši.
Pārrunas par pareizticību Daudzas tautas aizraujas ar apziņas paplašināšanu. Tamdēļ tiek izmantotas dažādas vielas un buramvārdi. Paplašinājušas tādā vīzē savu apziņu, tautas kādu laiciņu ahūjā vēro bezgalīgās telpas griešanos, tērzē ar Dievu-to Kungu jebšu ar Sātanu- tas kā kuram paveicās, bet pēcāk neizbēgami atgriežas atpakaļ, mājās- pie resnās savas sievas un akurātajiem bērneļiem, skujās un iet uz darbu. Pavisam cita lieta- pareizticīgās tautas. Pareizticīgam cilvēkam apziņa jau bez tā visa ir paplašināta līdz tādai pakāpei, ka viņš to nekādīgi nespēj nofokusēt uz kādu ne būt lietderīgu darbošanos. Pareizticīgam stepe-vien-stepe visapkārt, un visu-ta visumu viņš apbraukājis, un raugās Pareizticīgais debesīs, tik domu-domiņu zīlē, bet lūk zem kājām nekad neskatās un tāpēc mūždien vai nu sūdos iekāps, vai ģīmi sev pārsitīs. Staigā Pareizticīgais parasti netīrs un mājā viņam dzīvo cūka, tāpēc ka visa šitā nīcīgā huiņa Pareizticīgajam nav interesanta. Tāpēc Pareizticīgie dzer Šnabi. No Šnabja apziņa tieši pretēji sašaurinās, par ko viņu arī nemīl citas tautas. Pareizticīgais savukārt, izdzēris trīs-četras glāzes, kādu laiku sēž nekustīgi, tad pamana blakām sev lauleni. "Da tu takš Mauļa!"- saka Pareizticīgais izbrīnā un bliež laulenei purnā. Pēc tam viņš izvelk no galdapakšas aiz auss puņķaino un, arī kopš dzimšanas Pareizticīgo, nesekmieku, pieprasa dienasgrāmatu un pēc tam per ar siksnu. Izpildījis tādējādi piecpadsmit minūtē tos pienākumus, uz kuriem citām tautām aiziet visa dzīve, Pareizticīgais atbalsta vaigu dūrē un kādu laiku dzied Dziesm'. Pēc tam viņš krīt ar ģīmi galdā un iemieg. *** Īstens Pareizticīgais ļoti reti iet baznīcā. Banīcā pārsvarā iet vecenes, bet ne tamdēļ iet, lai pieskartos Dievišķai svētībai, bet vien tamdēļ, ļai padirstos tur uz neķītrajiem meitiešiem, bet pēc tam vēl atnāktu mājās un ilgi dirstos uz vedeklu, mazmeitu un suņagabalu par nepietiekošu dievbijību. Tas, tomēr, nebūt nenozīmē, ka Pareizticīgam iet baznīcā noliegts, Pareizticīgam drīkstas staigāt viskaukurp- kauč sinagogā, kauč mošejā, viņam nekas kaitēt nevar. Taču Dievišķās Liturģijas laikā Pareizticīgais parasti iemieg, bet Pareizticīgās baznīcās ieviesta tāda kārtība, ka tajās ne sēdēt, ne gulēt, ne dzert Šnabi nedrīkst, citādāk- protama lieta Pareizticīgie sen tur būtu visi iemitinājušies ar matračiem un bābām. Tāpēc iet Pareizticīgais baznīcas vietā Krievu Pirtī, kur arī izveic kalpošanu kungam sevis apslacīšanas ar verdošu ūdeni un šaustīšanas ar veņiku veidā. Pie tam pāris stundu laikā Pareizticīgais izveic uz sevis ciešanu tādu pašu apjomu, kādu kāds-nebūt jezuīts ar pletnīti spētu mēneša laikā. Tādejādi, pie nosacījuma, ka Pareizticīgais pirtēsies pirtī kaut reizi divās nedēļās, viņš skaitīsies divas reizes dievbijīgāks par jezuītu. Tomēr nepieciešams atzīmēt, ka kalpošanas Visaugstākajam atšķirīgā temperatūras režīma dēļ, gala produkti atšķirās apmēram tāpatās kā cepta zivs no vītinātas. Bet kādai zivij dod priekšroku mūsu Kungs- to mums zināt nav vajadzīgs. *** Jebkāds cilvēks, nokļuvis Pareizticības ietekmes zonā, automātiski top Pareizticīgais, pat ja lepnībā savā uzskata sevi par jūdu, musulmani, budistu, vai pat vispār neticīgu, tas ir- priekšstata sev zemes dzīvi pilnīgi aplami. Citu starpā, viņš uzskata, ka jebkādai viņa darbībai ir jānes kautkāds loģisks rezultāts. Piemēram, tāds cilvēks ir pilnībā pārliecināts, ka ja reiz viņš ir samaksājis par karsto ūdeni, tad viņam pietiek pagriezt krānu un no turienes sāks tecēt tieši karstais ūdens. Bet ja nav samaksājis, tad, atbilstoši nesāks tecēt. Tieši tā viņš stādās priekšā taisnīgumu. Un nenojauš viņš, ka Pareizticības darbības zonā pastāv cits Augstākais Taisnīgums- kad būdams tu svētais vai grēcinieks, uzskati sevi par pasaules saimnieku vai nīkulīgu tārpu, trīskārtīgi nopelniem bagāts tu akadēmiķis vai tramvaja konduktors, princis tu vai ubags- tik un tā kādreiz, kad dienas kļūs garas, bet naktis īsas, ieradīsies slepenā vietā nezināms cilvēks un pagriezīs ventīli. Un bakstīsies tu ar mazo pirkstiņu krānā, sērīgi ieklausoties tanī, kā izzūd apakš zemes pēdējās lāses kādreizēji karstā ūdens. Un velti ir kurnēt, un nav kam žēloties, jo nekalpo šis cilvēks ne Dievam, ne Sātanam, ne Labam, ne Ļaunam, nepleš viņš mellus spārnus un nedveš Debesu Uguni, bet vien peregārdvaku. Un uzdirst viņam visnotaļ uz Taisnīgumu, un uz tevi viņam arī uzdirst. Un patiesībā tas arī ir vienīgais pareizais šī paša galējā taisnīguma realizācijas veids. Atsevišķi savukārt ļaudis, iedomājušies no sevis pārāk daudz, uzskata, ka ir iepējams apmānīt Augstāko Taisnīgumu uzstādot apsildes boilerus, gāzes iekārtas un citus nīcīgi rosīgā inženieriskā prāta darinājumus. Un rauc tādi ļaudis degunu, ar nicinājumu noraugoties uz sasvīdušajiem un smirdīgajiem saviem tautiešiem. Taču nekādi nepastāv šķēršļi Taisnīgumam- tik un tā reiz kaut kas ieplaisās, uzliesmos, pārsprāgs un ieradīsies pie tāda cilvēka tas pats pelēkais un paģirainais Taisnīguma Eņģelis. Piestaigās šis cilvēks visu dzīvokli ar cementētajiem saviem zābakiem un noskandēs virs sajaucēja buramvārdu virkni, garu un bezjēdzīgu, kā ikkatra cilvēciskā dzīve. Un taps pieminēti šajos buramvārdos tikai vienkāršākie un nozīmīgākie jēzieni, tādi kā Māte un Tēvs, Pimpis un Peža, Sūds un Dirsa. Un ja noskandēs pareizi viņš šos buramvārdus, tad saplaisās un pārsprāgs viss jau pavisam galēji, izžļāksies rūsains ūdens un pārpildīsies klozetpods ar zaļganu zampu. Un nevajag viebties- to JŪS piedirsāt, radi jūsu un tuvākie, un visi, ko pieradinājāt jūs, un tie, kuri pieradināja jūs pašus. Un vēl jūs uzzināsiet veselu lērumu neglītu vārdu, tādu kā Stojaks, Saļņiks, Ieliktnis un Pakulas. Un kā reiz šitās pašas pakulas paģirainajam cilvēkam nava sev līdzi. Bet kur tādas, jājautā, ņem- šitās pakulas? Pamēģiniet ieiet jebkurā veikalā un palūgt puskilo pakulu, noteikti pamēģiniet. Plūc tādas no īpašu koku zariem, vai arī aug tās pazemes alās? Kur atrodas atslēga no tās slepenās istabas, kurā noslēdz Stojaku? Neviens to nezina un neuzzinās nekad. Izņemot Eņģeli, protams. Un tāpēc jūsu pienākums ir ieliet viņam čarku un sniegt visus dārgumus, kādus tik viņš ievēlēsies, un būt vēl viņam pateicīgi, ka lūk pieņēma un nepasmādēja. Kaut gan, taisnību sakot, jāatzīst, ka Enģelis, kā likums, ne no kā neatsakās. Enģelis- viņš tādēļ arī ir Enģelis, lai neko nesmādētu- ne no mumsīm pašiem, ne mūsu veltēm. Un ja nāksies pa prātam viņam jūsu pienesumi, tad dienām pēc trijām saplūks viņš slepenā vietā Pakulas, un pēc tam kādu laiku ūdens jūsu namā tecēs tikai tad, kad viņam to ļaus, un tikai no tā krāna, kas paredzēts. Taču laiks šis nebūs pārāk ilgstošs, lai netaptu jūs lepnīgi un nepiemirstu, kas esat jūs patiesībā.
Kad aizgāja no mums Komunisti Kad gāja no mums prom komunisti, viņi apstādināja pulksteni pestītāja tornī, un viss visapkārt pārakmeņojās. Un Komunisti iegāja garām akmeņu kareivjiem mauzolejā un sadauzīja Kristāla Zārku. Viņi noņēma no Ļeņina galvu, izkratīja no tās nevajadzīgos salmus un piestampāja ar smadzenēm no klijām ar adatām. Viņi izgrieza ar šķērēm caurumu melnajā viņa žaketē un ievietoja iekšā sārtu sarkanaudekla sirdi. Un sirds sāka sisties, un piecēlās Ļeņins, un paniedza Drosmi viņam pudelītē. Izdzēra Ļeņins Drosmi un tūliņ sāka kā agrāk piedancot ar mīkstajām salmu kājelēm un piemiegt uzreiz ar abām uz galvas uzzīmētajām acīm. Pēc tam iznāca Komunisti ar Ļeņinu azotē no mauzoleja un uzsvilpa ar diviem pirkstiem. Un izveda viņiem puisēns aiz centrālveikala četrus Sarkanos Zirgus. Ielēca Komunisti sedlos, un lēnā solī devās zirgi pretī sarkanajai mūsu saulei pa pusdebesi. Un tad sāka rībēt bungas, un Ja-ik upes viducī uzpeldēja uz mirkli vēžiem noklātais Čapajs, un Transsilvānijā sāka griezt zobus kapā biedrs Jānošs Kadars, un apkampās zemē Nikolaje un Jeļena Čaušesku. Un Ļevs Davidovičs Trockis sāka taustīties satrunējušajā zārkā pēc savas pensnejas, taču pensneju, protams, bijis žēl maitasgabaliem zārkā ielikt, un viņš pieklusa nu jau uz visiem laikiem. Un izrakās no zemes Vaļa Koķiks, un Zina Portnova, un Pavļiks Morozovs, un Voloģa Dubiņins, un salutēja pēdējo pionieru sveicienu. Un klusējot pieslējās Aleksejs Stahanovs un Paša Angelina, Sakko un Vancetti, Če Gevara un Patriss Lumumba, un visi tie, kurus jūs maitas, aizmirsuši un vispār pat nedzirdējuši. Un vienlaicīgi piepacēlās savās amerikāņu gultās un sāka kliegt resnā melnādainā Anžela Deivisa un uz visiem laikiem izbadējušais vectētiņš Haiders. Bet Komunisti gāja prom tālāk un tālāk: garām akmens rindai uz makdonaldu un garām mīzošai ap stūri akmens maukai, līdz kamēr pārvērtās punktos. Un nodzisa uz visiem laikiem Sarkanā Zvaigzne, no kuras atlidoja viņi daudzus tūkstošus gadu atpakaļ, lai darītu mūs laimīgus. Un no jauna sāka iet pulkstenis pestītājtornī, un mēs arī devāmies tālāk, šņaukājot deguniem. Un nesūda mēs nepamanījām un nesapratām. Ka nebūs vairs Nākotnes, un nekad vairs neiedos mums katram pēc vajadzības, un neuzbūvēs mums lidojošās pilis un paškustīgos ceļus, neievilks mums virtuvē barībasvadu, un nevienu no mūsu paziņām nekad vairs nenosauks par Dāru Veiteru. Ka gan mēs, gan bērni mūsu, un mazbērni tā arī staigāsim mūžīgi piecas dienas nedēļā uz darbu, divas dienas audzēsim melno rāceni, tad pensijā, tad nosprāgsim. Tak nevajadzēja toreiz, kad laime bija vēl iepējama, pizģīt detaļas rūpnīcā un sviest pāri žogam ruberoīda rulli, būvēt šķūnītī kandžas aparātu un klausīties svešu radio. Tad neapvainotos Komunisti un neaizietu no mums. Padirsuši, visu padirsuši, dalbajobi.
Ideālās pasauliekārtas ainas Pie ideālas pasauliekārtas gulēt naktī aizliegts. Ja cilvēku pieķer guļam naktī, viņu nekavējoties sēdina Konclēģerī. Konclēģerī katru rītu šim cilvēka vajag ierasties precīzi septiņos no rīta darbā un astoņas stundas pēc kārtas griezt Rokturi. Rokturis ir iesprausts sienā, no otras puses uzgrieznis. Ja cilvēks nokavē darbu kaut vai vienu sekundi vai slikti griež Rokturi, tad viņu no Konclēģera padzen uz visām četrām debespusēm un atpakaļ pat neprasies. Ja viņš griež Rokturi labi, tad viņu pārceļ paaugstinājumā, kur vajag griezt jau divus Rokturus dažādos virzienos un atšķirīgā ātrumā. Bez tam, šim cilvēkam izdala sievu un dzīvokli devītajā stāvā. Citādu dzīvokļu Konclēģerī nemēdz būt. Šajā dīvoklī cilvēkam ir pienākums piesist plauktiņus, bet sievai viņējai ir jāsavāra borščs. Ja ierodās pārbaude, bet cilvēks nav piesitis plauktiņus vai sieva viņējā nav boršča savārījusi, viņus abus arī padzen no Konclēģera. Vēl cilvēkam izdala Mazdārziņu, kur viņam pienākums audzēt Sakņaugus. Nekādi virszemes augi nav atļauti, un ja pamanīs dārziņā kaut vienu zaļu lapiņu, dārziņu atņem un atdod kaimiņam. Visi dārziņi ir izvietoti piecminūšu gājiena attālumā, taču nokļūt turp kājām ir aizliegts. Drīkst tikai ar trim električkām, tad ar diviem autobusiem un vēl stundu ar somām pār arumiem. Bez somām nav atļauts. Ja cilvēks desmit gadu laikā nav pārkāpis nevienu noteikumu, viņam atļauts ieviest Cūkšķi un rūpēties par to, kamēr Cūkšķis nenomirs. Un par bērniem viņa rūpēties, un par radiniekiem visiem, līdz viņi arī nenomirs. Ja cilvēks sagaidīs, kad nomirs Cūkšķis un visi tā radinieki un tikai pēcāk nomirs pats, par viņu saka, ka svēts bija cilvēks, darbarūķis, Debesu viņam Valstība. Bet ja nesagaidīs, tad neko nesaka- apglabās klusējot, šnabi iedzers un pa mājām izklīdīs. *** Ideālo pasauliekārtu vada putins. Putins- nav uzvārds, bet amats. Pēc radniecības šis amats nepārmantojas un nekādām demokrātiskām vai antidemokrātiskām vēlēšanām av pakļauts. Jebkurš cilvēks var pats sevi nozīmēt par putinu, bet pie tam putins ideālā pasauliekārtā var būt tikai viens. Bet kā tas tiek panākts- tas nevienu nesatrauc, tās viņu pašu problēmas. No vienkāršiem cilvēkiem putins atšķiras ar to, ka vienmēr nēsā Karog-vimpeli. Savukārt ja putins nenēsā Karog-vimpeli, viņš skaitās vienārši cilvēks un jebkurš, kas vēlas var pienākt un izkraukāties viņam kaklasaitē. Vēl viens putina pienākums skaitās, ka atbildot uz jebkuru viņam uzdotu jautājumu viņam jāpļūtī nemazāk par piecām minūtēm. Ja putinam nav interesanti pļūtīt, vai guļ viņš, vai arī, piemēram, sadzēries pālī, tad viņš var nepļūtīt- neviens viņu par to nenosodīs. Vairāk nekādu pienākumu putinam nav un viņam tos negribas. * * * Ideālā pasauliekārtā sociālais darvinisms darbojas pretējā veidā: dzīvei vispiemērotākie tanī skaitās Pamuļķi. Pastāv ļoti detalizēti noteikumi Pamuļķu atpazīšanai un godināšanai, taču tā kā šos noteikumus izstrādāja paši sapistākie Pamuļķi, kādus tik iepējams sameklēt ideālā pasauliekārtā, šie noteikumi ir izmantojami da jebkam- tos var dziedāt un rakstīt uz žoga, vai arī vadoties pēc tiem vārīt zirņu zupu, taču Pamuļķu atpazīšanai tie ir pilnībā nepiemēroti. Tāpēc Pamuļķi paši sevi atpazīst un godina. Pēc ideālās pasauliekārtas noteikumiem katrai sievietei ir pienākums dot jebkuram Pamuļķim viņa dzimtas turpināšanai pēc pirmā pieprasījuma. Ja sieviete nedod katram Pamuļķim, viņa kļūst par Kritušo Sievieti. Kritušā Sieviete atšķiras no parastas ar to, ka drīkst dot tikai tiem, kuriem viņai pašai gribās. Skaitās, ka sieviešu starpā Pamuļķu nav, bet tas tikai tāpēc, ka ideālā pasauliekārtā par sievietēm vispār nekas nav zināms. Sievietes detektē tikai pēc smaržas, taču nekādu norāžu par to, kādai jābūt smaržai, neeksistē. Pie tam, pastāv milzīgs daudzums citu dažnedažādu norāžu, noteikumu, likumdošanas un nolikumu absolūti visiem dzīves gadījumiem. Katrs Pamuļķis sacer tādus noteikumus priekš citiem Pamuļķiem, taču pats tos nekad neievēro un neprot piespiest citus. Tāpēc visi Pamuļķi pastāvīgi ir ar kaut ko neapmierināti. Vienlīdzības Pamuļķu starpā nevar būt- viens no diviem Pamuļķiem vienmēr kaut kamā nebūt tak ir labāks un pie tam vienlaicīgi kaut kamā sliktāks. Pārstāt būt par Pamuļķi nedrīkst. Viens Pamuļķis nodzīvoja visu savu dzīvi Konclēģerī, izpildīgi grieza Rokturi, audzēja sakņaugus, apglabāja trīs Cūkšķus un visus to radiniekus un nomira tā, ka kauns nav iedzert viņa bērēs. Un tikai kad viņu jau lika zārkā un sapulcējās aiznaglot vāku, paskatījās beidzot uz viņu uzmanīgi- bet viņš, izrādās, bijis Pamuļķis. Viņam pēc tam pat uzstādīja pieminekli. Šis piemineklis sastāv no daudzām-daudzām stabulītēm, kas slejas laukā, iespējams, no Dirsas, taču pēc Dirsas ne visai izskatās. Nekādu uzrakstu uz pieminekļa nav, taču katrs arī bez uzrakstiem zina, ka tas ir piemineklis pašam ideālākajam Pamuļķim, kāds tikai var būt.
Mihal-Sergeičs Aizvien vairāk un vairāk pasaulē uz mūžiem mūsu piemirsto cilvēku. Vai atceraties Kašpirovski? Vai Čumaku? Aber Čumaks bija ļoti brīnišķīgs- viņš klusēja un no tā uzlādējās burkas ar ūdeni. Bet tagad visi tikai pļūtīt prot. Bet Gorbačovu kamdēļ aizmirsāt? Kas šobrīd atceras Gorbačovu izņemot sirmo parodistu putekļainā zālē ar pussimtu novecojušiem līdz ar viņu skatītājiem? Aber viņš nava miris, viņš grozās savā vientuļajā atraitņa dzīvoklītī ceturtajā stāvā. Pieceļās, šļūkā ar čībām- iet uz virtuvi. Ilgi bezjēdzīgi raugās ledusskapī, izvelk pudeli konjaka ararat, kurš īstenībā jau dabā sen nepastāv, un ielej noputējušā glāzītē. Tad iededz galda lampu un čaukstina nevienu vairs neinteresējošus slepenos dokumentus par politbiroja locekļiem Zaikovu, Rusakovu, Pelši un Podgorno. Un dzeltē skapī baltie krekli, ko sapirkusi Raisa Maksimovna krājumā uz visiem piecdesmit laimīgas gensecības gadiem. Balti krekli- viņi tak kā pērles, viņi jānēsā ir uz dzīvas miesas. Bet kurp lai nēsā? Un vispār, priekš kam tas viss bija? Būtu stāvējis tagad uz mauzoleja karakulcepurē un teicis runas vienlaicīgi pa visiem četriem televīzijas kanāliem, un nekā nebūtu bijis: ne deviņpadsmitā augusta, ne vienpadsmitā septembra, ne zemūdenes Kurska, ne Šamila Basajeva, ne rakstnieka Sorokina- nekā. Bet viņu vietā uzbeku kokvilnas audzētāji un kazaku aitkopji, un gruzīnu tējkopji- visi-visi dziedātu un dietu kremļa kongresu pilī. Un no jauna tad nopūšas Mihals Sergeičs, un nodzēš gaismu, un slēpj bālās savas- večuka kājeles zem aukstā neviena nesasildītā palaga. Nē tak, Mihal Sergeič, viss ir labi. Un visi jūs mīl. Un vairāk par visiem mīl jūs mūsu sievietes. Par biksīšu ieliktnīšiem mīl, par tampaksiem un pamperiem. Viņas vienkārši jau aizmirsušas kā aizspraužās ar vati un kā mazgā autiņus. Viņas neatcerās, kā lēkšo pa vannu veļasmašīna Eurēka-pusautomāts, kā izskatās smaržas Rīgas ceriņi un vīrietis izlietojis odekolonu Saša ārīgi un iekšķīgi. Viņas vispār nekad neko neatcerās. Toties viņas kļuvušas kopš tiem laikiem briesmīgi brīnumdaiļas. Viņas tagad smaržo tā, ka vienkārši nonāc ahūjā, un apģērbtas kaut kamā tādā, kas vispār agrāk neeksistēja pasaulē. Viņām vislaik kaut kas dzinkst no somiņām un pat metro uz katra eskalatora garām noteikti pabrauks gabalas desmit tādas, ka nav skaidrs kā viņas šite nokļuvušas. A pa virsu arī vispār braukā automobīļos ar necaurpīdīgiem stikliem tādas neredzētas dailes sievietes, ka viņas vispār nedrīkst rādīt cilvēcei, tāpēc ka ja cilvēce viņas kaut reizi ieraudzīs, tā uzreiz iekritīs mūžīgā grūtsirdībā- sēdēs cilvēce ceļmalā, raudās un dračīs, kā slavenais mākslinieks Breners, dračīs un raudās. Tā kā ne velti viss, un ne sūda jūsu Markss nesaprata, kamdēļ viss šajā pasaulē notiek. Bet mēs saprotam. Ar labu nakti, jums.
Nevajag pļūtīt Nevajag pļūtīt, nevar vairs vairāk pļūtīt. Tas agrāk varēja, kad ļaudis pārsvarā klusucieta un kašņāja savu lāčkāpostu, drūmi pa laikam pablenžot uz apkārtējo telpu no apakš zemajām savām pierēm. Aber tagadiņ visi kļuvuši aplam gudri, un katram no galvas pastāvīgi lien ārā domas, kuras viņiem visas līdz pēdējai pienākums tūlītēji mums izklāstīt. Pļūtīšanai izdomājuši lērumu uzparikšu: vienas lielākas, citas mazākas. Vienas var līdzi nēsāt, citas no vietas neizkustināsi. Ļaudis pa ielu iet, uz dīvāna sēž, automobīlī brauc un visu laiku pļūtī, pļūtī un pļūtī. Nospiedīsi jebkuru pogu, pagriezīsi jebkuru slēdzi- no turienes tūlītēji panesās pļūtīšana: "es tā domāju:", "no mana skatupunkta raugoties:', "izveidojušajā situācijā:". Bet šitamā tik un tā ir nepietiekami, vajag vēl, davaj, davaj- izdomāja internetu. Bet internetā pļūtī jau vispārīgi visi- pilnum-pilnas piesistas tērzētuves, čati, forumi un vispār sazin kas. Akaunti kladzina, meili džinkst: gribat pimpi lielāku, pupus biezākus, septiņus tūkstošus spundēto dēļu un trīsdesmit miljonu dolāru pilnīgi par velti? Negribat? Nevar būt! A kāpēc negribat? Nē, mēs gribam to zināt! Nevar normāls cilvēks to negribēt. Bet gribat tad, mēs jums pastāstīsim kā pareizi cept lavašu, sūkāt pimpi, dzemdēt bērnus, braukāt ar autostopu un izkrāsot virtuves dēļus? Bet nevar tak pūst šo baloniņu mūžīgi. Tas ka visums ir bezgalīgs,- tas mūs neskar, visums mūsu pļūtīšanā neklausās- tā nogulsnējas zemākajos mūsu ar jums atmosfēras slāņos. Un šajā atmosfērā vairs nevajadzētu dirsāties un rokām plātīties. Agrāk vien tikai dzejnieks Tjutčevs nezināja, kā vārds mūsu atsauksies, bet tagad to vispār neviens vairs nezina. Lūk viens cilvēks kaut-kur uzņēma fanstisku filmu par to, kā sadūrās divas lidmašīnas, cits uzrakstīja par to pašu raksteli, trešais pastāstīja kaut-ko kaut-kam, un lūdzu jums- patiešām sadūrās. Un vēl divas vienkārši tāpat nopisās. Lūk uz vienas salas cilvēks savāc ap sevi citus cilvēkus un saka tiem: "Nosauciet man, kurš no jums te lieks?" Bet pavisam citā vietā šūpojas ledājs, un kurš te lieks- to ne tev, brāl, lemt, mielo Dievs tavu dvēseli. Tā kā- nepļūtīt. Staigāt lēni, elpot reti. Šķērsot ielu pie zaļās gaismas un tīrīt zobus no rītiem. Bet galvenais- nepļūtīt. Uz visiem, starp citu attiecas,- uz mani arī.
Glābšanās plāns Cilvēkus nepieciešams nīcināt laukā. Dēļ viņiem jau vienkārši dzīves nekādas vairāk nav: metro apsēsties nav kur, veikalos nevar cauri izspraukties, saulespuķu sēkliņām visu piespļaudījuši. Cilvēki izķēruši visas brīnišķās mantas: ienāksi veikalā, bet tur palikuši vien kartona cīsiņi un greizas žaketes. Pat pārdevēji jau aptvēruši: uz tām mantām, kas viņiem pašiem patīk, viņi speciāli tādas cenas uzskrūvē, lai neviens nenopirktu. Un galvenais, nav no viņiem nekāda glābiņa. Ieslēgsies pie sevis dzīvoklī, tak nē- zvana maitas! Durvīs, pa telefonu, piecos no rīta, četrdesmit astoņi zvani. "Jā!!! Halo!!!'"Kādi jaunumi?"- jautā. Visus nīcināt. Lai no cilvēkiem aizmuktu, vajag sākumā pusstundu metro uz eskalatoru izgrūstīties, tad električkā divas stundas par plastmasas brīnumvirvēm klausīties un vēl caur dadžiem uz pašu mellāko biežņu izgrausties, lai iznāktu beidzot klajumiņā. Bet tur jau piedirsts, pašā viducī. Un pudele no kokakolas. Tuksnesis, džomolungma, antarktīda, mēness- nekur glābiņa nav. Izlīdīs un pudelīti paprasīs. Vai, kā klājas. Tāpēc- nīcināt. Iesākumam vajag visiem kas vēlas izsniegt automātus un pateikt, ka viņiem nekas par to nebūs. Jau pēc dienas puse priekšnieku, svaiņu, sievasmāšu, vedeklu un mazpisānu radinieku mētāsies mežaudzē. Tramvajus nogremdēt, metro aizbērt, nav ko vazāties šurpu-turpu, lai mājās sēž, bērnus kā nākas audzina, citādi sienas visas pipelēm apzīmējuši jau. Atslēgt ūdeni. Kad jautās, kur ūdens, atbildēt: "Izdzēruši. Paši zināt kas". Pirtis uzspridzināt, pateikt, ka čečeni. Elektrību atslēgt, pateikt ka ukri. Pēc nedēļas vēl dzīvos savākt laukumā un skaitīties uz pirmo-ceturto. Pirmos-otros nošaut uz vietas, trešos pasludināt par pēdīgiem mēsliem, ceturtos- par pārcilvēkiem. Pēdīgos mēslus izmitināt barakās un barot ar tārpainiem zirņiem. Pārcilvēkus izmitināt Kremlī un Ermitāžā un barot tikai ar austerēm. Uz tualeti nelaist. Katru piektdienu izveikt starp pārcilvēkiem loteriju. Kurš vinnē- to iznīcināt. Iedibināt pilnīgu diktatūru. Diktatoru nozīmēt pirmdienās no pēdīgiem mēsliem. Svētdienas vakarā nošaut. No svētdienas vakara līdz pirmdienas rītam pilnīga anarhija. Visi piš visus. Kuru nepiš, to iznīcināt. Sešos no rīta visi uz darbu. Pēc gada palikušos sasēdināt baržā un noslīcināt. Iziet klajumiņā, pārbaudīt- ja atkal piedirsts, visu atkārtot.
Radība Pašās rūgtākajās savas dzīves minūtēs aizmirst cilvēks jautājumus, kuri šķita viņam tik svarīgi vēl vakar, un atliek vien tādi no tiem, uz kuriem tik un tā reiz nāksies dot atbildi: “Kas tu?”, “Kur tu?”, “No kurienes tu?”, “Kāpēc tu?”. Un milicija, kā bāzētākā un primitīvākā esamības substance, uzdod jebkuram, nokļuvušam tās rokās, tieši šos vienkāršos un svarīgos jautājumus. Un cilvēks ir sašauts: nevar viņš dot atbildi! Pat tādu atbildi, kas apmierinātu, nē, ne mūžību, bet kaut vai šo miliciju. “Mans dievs!- domā cilvēks.- Es esmu nekas! Esmu nekur, nenokurienes un uz nekurieni! Es ne priekš kam! Cietumā mani! Kamerā! Un- pa olām mani, pa nierēm, un ūdeni nedot, un pamīzt mani neizlaist! Ne par ko! Un milicija, velti ka primitīvākā substance, visapslēptākās šīs vēlmes nekavējoši uzmin un izpilda visas līdz pēdējai. Vienkāršiem vārdiem un kustībām pārliecina viņa cilvēku tanī, kamā nespēja viņu līdz šim pārliecināt ne Jēzus Kristus, ne vēsturiskais materiālisms: ka tārps viņš un pīslis zem kājām, ka skrūvīte viņš saliekta un nagliņa izrūsējusi, un tfu uz viņu un izsmērēt vairs nav ko! Un pa mūli viņam, ko uzēdis uz visa par velti, nenopelnītā, nepelnītā un nepienākošās. Un aizmirst cilvēks lepnību savu vakarējo neiespējamo, un šļupst: “Biedri seržant...” Bet biedrs seržants viņu ar steku pa ribām un ar zābaku pa dirsu. Un nožvangst durvis, un iemieg radība trīcošā, beztiesīgā. Da i sūds ar viņu.”
“Pareizticīgā bumba Reiz sensenos laikos, vēl pie komunistiem pagājušā gadsimtā nenovīdīgie imperiālisti izgudroja Neitronu bumbu. Neitronu bumba bija ļoti Ciniski iekārtota: pēc tās sprādziena cilvēki iztvaikotu uz vietas, bet mantas visas paliktu neskartas. Ieiesi mājā- neviena nav, ne dvēseles. Zupa uz plīts, kotletes ledusskapī, veļa kumodē. Uzvelc saimnieka kaļsonus (tulk.garās apakšbikses) un dzīvo. Amerikāņu imperiālisti iecerēja izmantot šo bumbu, lai pārvietotu no amerikas uz padomju savienību nēģerus, tāpēc ka uz to brīdi nēģeri jau bija diezgan stipri piegriezušies. Taču daži nēģeri pārģērbušies par tūristiem atbrauca apraudzīt dzīvokļus un atgriezās ar šķībjiem ģīmjiem: neiepatikās viņiem- amerikā dzīvokļi labāki. Bez tam, trīs dienu laikā nēģeri neieraudzīja padomju savienībā nevienu trauku mazgājamo mašīnu, ne vienu pašu, pat kremlī. Vienvārdsakot bumba tā arī nenoderēja, un imperiālisti to pameta.
Da sūds ar viņiem, ar imperiālistiem, tik un ta mēs viņus vēl apglabāsim, taču tai pat laikā akadēmiķi Zeļdovics un Šnejerzons izgudroja par atbildi ne ta Pozitronu, ne ta Hiperonu bumbu, kuru pēc tam lai izpatiktu imperiālistiem arī pameta. Un pilnīgi velti, tāpēc ka īstenībā Bumba bija ne kāda ne pozitronu un ne hiperonu, bet visīstākā Pareizticīgā. Tā darbojās tieši pretēji amerikāniskai: ja tādu bumbu nomest, piemēram, uz Maskavu, bet uz Makavu to obligāti vajadzētu nomest, tad visi maskavieši paliks dzīvi, taču paliks stāvam Pliki tīra lauka vidū. Nu, varbūt birzīte tur vēl cirtosies bijušā kremļa vietā. Puse maskaviešu, protama lieta, uzreiz pēc stundiņām trim bez saviem mobiļņikiem un palm-pilotiem čokurā sarausies, tas ir skaidrs. Otra puse pasēros par savu dzīvoklīti birjuļovā mazliet, un pēc tam piesegs savu kaunu ar ceļteku, atraks mazdārziņā kanžas aparātu-vēl nelaiķe opīša tā ierakto, ka nekāda cilvēka bumba neaizniegs, uz sāks beidzot dzīvot pēc priekšrakstiem: par rītdienu nedomājot un par vakardienu nežēlojot. Klusi, pieticīgi. Kas izaudzis- tas izaudzis. Izraki un apēdi.”
Par Bilu Geitsu
“Reiz Bilam Geitsam ļoti stipri sagribējās no jauna kļūt nabagam. Viņš aizgāja uz savu banku, noņēma no konta miljardu dolāru, sakrāva tos pašizkrāvējā un izbēra izgāztuvē. Saskrēja ubagi, visu naudu savāca, protams. Kļuva bagāti, sapirkās mājas, kompjūterus pa desmit gabaliem- sev, radiem, bābām. Uz katra kompjūtera vindovsus visādus uzlika, vordus un ekseļus, lai naudu skaitītu. Bils Geitss no tā nopelnīja astoņpadsmit miljonus tīrās peļņas. Tas jau pēc nodokļu nomaksas.” Tribunāls Ja no Ņevas upes puses aizstaigāt līdz Vara Jātniekm un pagriezties pa labi, tur var atrast pagrabtipa iestādījumu Tribunāls. Sākumā šajā Tribunālā apmeklētājiem šķietas dikti baisi: ķēdes, kazemāti, ļaudis pie letes nelaipni, acis piemieguši: tūlīt kā izvilks no ādas jakas naganu un nošaus. Bet pēcāk, kad apmeklētājs labi ieskatīsies un pamanīs, ka viņi nav pat iedomājušies novietot izbāzeni, nu kaut vai berijas, viņam tūlīt paliek vairs ne tik bailīgi, viņš pasūta sev alu, uzmet kāju uz kājas un sāk pļūtīt par diskuriem un simulakriem. Bet kad cilvēks sāk pļūtīt par diskursiem un simulakriem, tādu cilvēku var ņemt aiz krāgas un bāzt somā- viņš arī no turienes pļūtīs, jo vairāk nekā vairs ne redz ne dzird. Kaut arī velti,- šis iestādījums patiesībā nav tik prasts. Jo visas oficiante tajā ir vienādas. Ne tā ka līdzīgas, vai vienāda auguma, nē: viņas ir pilnībā vienādas. Tas tāpēc, ka viņas ir Kloni. Šī iestādījuma pagrabā pieķēdēta ķēdēm ir nelaimīgā Blondīne ar Pupiem- no viņas ņem materiālu priekš Kloniem katru dienu pa trim reizēm, jo Kloni vajadzīgi vairumā. Kā zināms, viņi ir ar ļoti īsu mūžu un dzīvo labi ja kādas dienas trīs, reti, kad četras, bet pēc tam sadrūp. Iestādījumā pat ir īpašs pārvaldnieks, kurš seko tam, lai Kloni nesāktu drupt paša darba laikā, citādi apmeklētājiem var palikt nepatīkami, ja oficiantei atdalīsies roka līdz ar alus kausu. Tak arī ausi zupā atrast ne vienmēr būs patīkami. Tāpēc pārvaldnieks uzmanīgi seko līdzi oficiantēm: tiklīdz kādai pabira zobi vai iztecēja acs, viņš tūlītēji viņu sūta uz saldējamo kameru. Pēcāk no tiem Kloniem, kas nav dikti satrunējuši, gatavo sausos buljonus un tirgo Sātīguma tirgū, it kā tā būtu gaļina-blanka. Nekā noziedzīga tanī nav, jo Kloni- viņi tak nav cilvēki, viņu gaļa skaitās sintētiska, līdzīgi liellopam no sojas pupiņām. Baismīgi ir kas cits: alus tur pa deviņdesmit rubuļiem. Lūk tas patiesi ir noziedzīgi, par to būtu jāsoda. |
|
|