| ikdienas sārņi |
[Jul. 18th, 2013|10:21 pm] |
šodien ļoti garšoja nu jau gandrīz vai dienišķā olimpijas banānmaizīte. silti iesaku arī pergale šokolādi ar marcipānu.
pusdienlaikā nevarēju atrast draudziņu. bērns ļoti skaisti rāpās pa tām molekulām pretī biofakam. garāmejošie smaidīja.
pēcpusdienas lietus laikā braucu pa Dzelzavas ielu un likās, ka tas lietus mani notrieks. man sāpēja no tā, kā tas lietus sitās pret mani, tas bija tāds krusīgs, es neko daudz neredzēju, kur braukt, likās, ka mani uzsviedīs virsū mašīnām, kuras arī piepalīdzēja mani apšļakstīt no visām pusēm. sūtījumus industriālajā parkā nodevu un pēc tam tur vietējā kafejnīcā izdzēru kafiju par 1 ls. paēdu cukuru - bija gan baltie, gan brūnie cukura graudiņi, kā arī pie kafijas atsvevisķā krūzītē kaut kas silts un pienveidīgs. kad beidza līst, saņēmos iet ārā. man gļukoja telefons un zvanīja visiem pēc kārtas, izslēdzu, pēc tam vairs neslēdzās iekšā. kad izgāju, man bija slapjas manas ne tik piemērotās drēbes (lietum galīgi nepiemērotas) un bija auksti, lai gan tā man visu laiku manu pārprasto impulsu dēļ ir karsti. spīdēja saule un es it kā žuvu, bet tomēr vēl lija lietus. atmiņā ausa ainas no aizvakardienas, kad man velo noplīsa sēdeklis (slodze, pārplīsa saturošā skrūve) un uz Daugavgrīvas ielas pēc manu jauno lāču Robertīnes un Edgarīnes savākšanas ceļot riteni pāri margai biju nejauši atāķējis puļķi un priekšējais ritenis izkrita uz ielas. pēc tam ieliku iekšā un viss normz, vienīgais dubļubleķi sačakarēju. bet tā ritenis funkcionē labi.
tad nu devos ciemos uz Gaiļezera slimnīcu. tur bija nedaudz jaukāk nekā tas, ko es atceros. tur nomira mans vectēvs, toreiz man tā vieta likās baisa. bet reiz man tur veica magnētisko rezonansi un tad es arī klejoju pa tiem ārprātīgajiem gaiteņiem. tur smirdēja un neko nevarēja saprast. tagad likās labāk - arī ārstes ginekoloģijas nodaļā likās jaukas. tomēr joprojām 1. stāvā staigā dīvaini, krievvalodīgi vecīši, kuri stumj kaut ko, kas izskatās pēc līķu ratiņiem.
nu labi, jāiet uz gotu laukumiņu |
|
|