Trakums, cik dīvaini!
Ir dziesmas, kuras dzirdot uzreiz nāk prātā kāds cilvēkbērns. Kaut vai tāpēc vien, ka, ejot pa ielu, skanot tai dziesmai, būsi saticis viņu. Ne mazums tādu gadījumu.
Bet ir arī tādas dziesmas, kuras dzirdot nāk prātā kāda vieta, kāds laiks. Pat tad, ja nekad tur un tai laikā neesi to dziesmu klausījies. Bet domājis esi. Nu lūk, tā rodas noskaņu dziesmas. Pilnīgs marazms.
Kaklam kaut kas labajā pusē dūc.
Jā, vēl kas. Par tiem cilvēkbērniem. Vai tā maz sakritība, ka mūžam mīlīgākos cilvēkbērnus kā likums vienreiz sastopu Kaut kur tepat visnepiemērotākajā brīdī? Cik nu visnepiemērotākajā, kā drīzāk pilnīgi negaidot. Bez domas, ka te tādi blandās. Vienmēr pa vienai reizei.
A nē, ir tikai viens gadījums, kad sastapu atkārtoti. Vai, tas gan bija mīlīgi! Šausmasšausmasakšausmas, cik tas ir jauki!
Trakums, cik dīvaini, bet tieši šim atkārtoti sastaptajam cilvēkbērnam trūkst dziesmas. Kur lai ierauga dziesmu? Šausmušausmas, cik neiedomājami.

Grigribubu uz Taizé.