Ar katru piegājienu arvien vairāk pārliecinos, ka lielāks spēks tomēr jaušams ne Mežaparka lielajā korī, bet dziedošajos tramvajos. Protams, PROTAMS, ar Mežaparku gan tur pat nav ko salīdzināt, jo citi izmēri, cita auditorija un tā tālāk, bet mani nudien ielīksmo tramvaja dziedāšana, kad kādu zinošo dāmu pulciņš mēģina atcerēties dziesmas 15. pantiņu. Pat tajā siļķu mucā! Var sanākt arī pa kādai solo dziesmai, kā tas bija pēc atklāšanas koncerta, kad mēs ar mammu nevilšus sākām klusumā dūkt "Tuoļi dzeivoj muna meilō", pēc brītiņa pievienojās arī tētis un brālis, bet, kā šķiet, apkārt nebija tautiešu, tāpēc visi klausījās mūsos. [pantiņus nenojaucām 8)]

Šodien sanāca lekt vienā tramvajā ar Linardu, Eduardu un vēl diviem senākiem absolventiem baritonbasiem. Tiem diviem pirmajiem gan tikai vienu pieturu vajadzēja nobraukt, toties tās laikā viņi paspēja jo sirsnīgi izdziedāties par "bij` reiz man meitene ar astoņpadsmit zobiem/matiem/pirkstiem". Jauki, jauki. :) Patīk tie puikas!

Vai žēl, ka nesanāk ar tautu braukt līdz galapunktam, jo jau Tallinas ielā jāraušas ārā. Šoreiz tā smuki sanāca izkāpt - līdz ar dziesmu "Brāli!", ko tramvaja beigu galā zināja tikai ļoti nedaudzi, mani ieskaitot.

Par pašu koncertu - es ticu, ka noslēgumā būs vēl pilnīgāk. Šodien koristi jau bija gana notrenkāti, tāpēc īsti tā negribējās pilnu klapi laist, lai gan atzīstu, ka, teiksim, "Pūt, vējiņi!" pirmā varianta laikā turpat aiz izjūtu murskuļiem gandrīz arī paliku. Nu, tādā mūžības aplī, bet kārtīgi asaraini. Jā, un "Aiz azara augsti kolni" ir nepārspējamnepārspējami"!

Rīt būs ko turēt!!!

Atnākot mājās, pirmais, pēc kā apzinātā neapzinātumā ķeru, ir ledusskapja rokturis, lai tomēr pelnīti ledusskapī atrastu alu [m???]. Jā, pat man šobrīd tas garšo. :) [šis gan ir slovaku, bet tieši tāpēc jo mazliet garšīgāks]