Pirmdienas diena/vakars izrādījās tik neizsmeļamus spēkus patērējoša, ka vēl vakarā bez sevišķa mērķa ripinājos pa ielām. Nē, muldu. Mērķis bija - nokausēties līdz vidusauss pulsācijas pakāpei. Sākās tas ar vēlmi pa ceļam no Āgenskalna uz mājām apciemot visjauko Kronvalda parka soliņu, bet - neraža - aizņemts. Ōkej, braucam tālāk. Un tālāk. Un vēl tālāk. M, cik vēl ilgi šitā var? Tālāk. Tālāk. Ap pusdvidpadsmitiem attapos Kaut Kur Mežaparkā ar smukumsmuko muzīku ausīs. Nezināju, ka Rīgā ir Aizsaules iela. Nezināju, ka Mežaparks ir tik apbraucams. Nezināju, ka tādos vakaros ir tik silts. Ā, un nezināju, ka nekautrējos dziedāt līdzi. :) Pleijeritos simtu gadu nebija tīrīts ārā, tālab tur bija atrodami visuvisādi brīnumi - ilgi domāju, vai publiskot tā vakara playlisti, bet ja jau, TAD JAU! Te, te, te un te kaut kur būs, tik nebīsties, ka veselas 32 dziesmas. Citas, šķiet, būs gājušas pa apli vairākkārt.
Aber tomēr glauni traukties pa ne sevišķi mīlīgo Brasas apkārtni un dziedāt I hope someday you'll join us and the world will be as one. [jā, jā - pat šī dziesma TUR atradās!] Un vispār. Pa mīlīgo. Saliekot tās dziesmas kopā, lielākā daļa no tām ir aizgūtas. Jaukjauki un āmen - beidzu runāt! Nepadodas vairs. Šodien saņēmu svētkudziesmiem atribūtiku, rīt braucu uz laukiem darīt kaut ko ar zemenēm.