ņuņņu ieraksts, iesaku tālāk nelasīt.
smaržatmiņa, negantā. viena no cietsirdīgākajām parādībām, ja tā sāk mānīties. mēreni saskumušā prātā ierausos māju tramvajā un līdz ar tramvaja salonu arī māņu cilvēks. pat nezinu, kā viņš izskatījās, jo bija nostājies blakus manai sēdvietai, taču deguns neviļ. tāpat kā sajūta, ka tas ir kāds cits. protams, nav lāga padarīt sevi atkarīgu no atmiņu būvēšanas un vairākkārtējas "caurlaišanas", tomēr līdz šim esmu pamanījusies atsevišķas atcerēties un iegribas gadījumā sintezēt.
bet šī te, fāk, par tādu vispār biju aizmirsusi, un man arī nebūtu ne jausmas, kā tādu radīt, kas tas ir. vien apdullina. Ošņāju gaisu un mēģināju nepazaudēt vilni. puisietis izkāpa Brīvības ielas pieturā un uz mirkli apsvēru domu lēkšot viņam līdzi. Bet. Ko gan dotu tā pusminūte, minūte, piecas vairāk, ja smarža bija klusējusi ne pirmo gadu. Pazuda kā nebijusi, prāts aizvien apstājies un atcerēties arī ne, tik vien kā "tāda bija, es viņu pazīstu, tik silta un pieglaimīga".
Atlikušās pieturas gaisu tvēru pa maziem gabaliņiem ar cerību, ka tomēr vēl kaut kas būs aizķēries. Neielaist neko svešu. Vai arī neelpojot - tad jau labāk ārienes vēju.
kā nav, tā nav un tāpēc lai skan arcade fire - cold wind.