Labu vakar! Vakars labs. Tas tā - ja runā pārspīlēti. Lai būtu brīdinājusi, saku, ka ir tiik nožēlojami, ka vairāk pat īsti nav kur sprukt. Iztukšotība un nerri vien.
Bet ne par to. Sensen pagājšnedēļ iesāku par praksi. Slinkoju, neko nestāstot, tāpēc mēģināšu vismaz kaut ko sagāzt pa plauktiņiem. Pagājšnedēļ bij` mums koks, kur darbojos pēc labākās sirdsapziņas, šonedēļ ir polihromija. Un te sākas cirks. Āāāārgh!!!!! Tā, it kā kāds būtu pieslēdzis klāt kādu mazu spridzeklīti [nē, lielu SPRIDZEKLI!], kurš teju, teju uzsprāgs. Brīžam sāk skaļāk tikšķēt laika skaitītājs, tūlīt, tūlīt būūūs, taču nē. VĒL ne. VĒl trīs dienas jāiztur. Bet ne par to. Par pagājušo nedēļu.
Trešā diena trešdienā.
Īsti neatceros, cikos ierados darbnīcā, bet pavisam noteikti zinu, ka ne ātrāk par deviņiem un pavisam noteikti arī ne pusdesmitos. Kādu minūti pēc deviņiem. Kā jau minēju, tad trešajā dienā paredzēta krāsas noņemšana, kā tas arī bija. Vienu rāmja pusi ar krāsas noņēmēju, otru - ar fēnu.
Ar krāsas noņēmēju. Uzklāj to zieķi, pagaidi kādas minūtes, kamēr tas "uzrauj" virsējos krāsas slāņus. Kamēr ķīmija iedarbojas, uzdevums papīra nazīša [īsti nezinu, kā to citādāk, precīzāk nodēvēt] asmenīti pārlauzt divās daļās un tad šādi noasināt. Ar to tad arī krāsas slāņi jāņem nost. Var arī ar skalpeli. Vai ar vienu citu darbarīku, kas izskatās pēc mini-kaplīša. Šiem special-uzasinātajiem asmenīšiem bija arī īpašs apzīmējums, kuru gan neatceros. Asmenīšus nepieciešams ļoti bieži asināt. Tas tādēļ, ka tie apķep ar krāsu un gluži vienkārši kļūst neasi. Lai nu kā, šāda krāsas noņemšanas metode vairāk noderīga bij` tiem, kas ar krēsliem darbojās. Manam rāmim diez ko nepatika. Ā, rekur būs arī ainiņa, kā krāsas noņēmējs ir darbībā. [starp citu, tā arī viņu dēvē. uz bundžas arī. heh, vismaz saprotami, ne tur kāds etilacetāts]
Pēc tāda kišmiša griezu rāmi otrādi, man pavisam oficiāli tika piešķirts fēns un varēja sākties pasākuma jaukākā daļa. Aiztrieca prom uz blakusdarbnīcu, atgādināja, kā fēnu ieslēdz - aidā! Var darīt tā, ka fēnu tikpat kā neslēdz ārā, bet ķeksē krāsu nost, kamēr tā silta. Nav slikta metode, taču šoreiz ne īsti piemērota, jo pirmais slānis ķep pie instrumentiem. Metode nr.2 - izkarsēt labi palielu rāmja daļu [to, ka ir gana karsēts, var redzēt pēc tā, ka slānis "atceļas", izveidojas tāds kā burbulis. Vai gluži vienkārši sāk palikt viegli brūns]. Izkarsēt, tad brīdi pagaidīt, kamēr atdziest un taaaad visai brutāli ar visnegantāko skrāpi mesties virsū un taaad krāsa sprāgst nost, gabaliņi šķīst uz visām pusēm un taaad atklājas, ka tāpēc nepieciešamas aizsargbrilles, jo - hdšš - kāds atļaujas ielidot acī. :) Strādājot ar šādu metodi, var visai ātri tikt līdz kokam. Nnnais. Un bez ķēpāšanās, kā tas ir ar to želeju!!
Nu ja, bet krāsa jau nav tikai vienā - virsējā - plaknē. Ir rāmim arī iekšmalas [goda vārds nezinu, kā to dēvē]. Un tur tie profili nav līdzeni - liekumi, griezumi un citi joki, kas prasa saudzīgāku noņemšanos. Mazpamazām sāku knibināt arī tos, kā arī stūrīšus. Ar tiem jābūt ļoti uzmanīgiem, bet par to ne tagad, jo tas īsti vairs nebija trešdien.
Vēl šodien biju viens no dežurantiem. Izslaucīju darbnīcu. High five!
Ceturtā diena ceturtdienā.
Īsi un nesāpīgi - nebiju. Nebiju, jo iepriekšējā dienā ne pa jokam biju pacentuesies, kā rezultātā aizgāju gulēt deviņos vakarā un pamodos nākamās dienas pusdienlaikā. Tā runā, ka no rīta "vajadzīgajā" laikā biju pamodusies, taču ne vella neatceros, vien zinu, ka izsāpēju sāpi par sāpošajiem iekšējiem orgāniem. Kad pusdienlaikā pamodos, patiesība tikai apstiprinājās. Tāā sāpēja, ka pat muguras iztaisnošana nešķita prāta darbs.
+ vēl sāpe, ka prakses diena palaista garām. Nnnja.
Piektā diena piektdienā.
Atpakaļ ierindā, jau atkal ierodos dažas minūtes pēc deviņiem. Atviegloti uzelpoju par to vien, ka esmu ieradusies.
Pirmais, ko liek izdarīt, uz brusas atlikt šādus tādus mērus, bet pēc tam tev iedod rokā leņkzāģi un: "davai, zāģē!". Jāizzāģē gabals 90 un 45 grādu leņķī. Pie reizes jāizkaļ [jākaļ, m?] 10*12*60 mm iedobums. Ar kaltu un āmurīti.
Ar pirmo darbojas tā, ka izzāģē attiecīgi no malām platumu, kādā robs vajadzīgs. To, kas pa vidu paliek, sazāģē kā ķemmīti. Tad ņem rokās kaltu un "ķemmītes" zobus dauza ārā. Šeitan vajadzēja ar maigumu un rūpību, kas man piekliboja, beet diesartovisu. For fun! 45 grādi, manuprāt, padevās jau labāk. Bija pirmā momenta "wtf, kā lai zinu, ka būs 45 grādi - toč uz dullo jāzāģē?!". Āha! Bet štrunts ar to visu, jo sanāca diezgan precīzi. Iedobumu arī daudzmaz izkalu vajadzīgajā dziļumā. Skabargaini sanāca, bet īpaši nepārdzīvoju.
Kam gan nepieciešams darbs ar rokas instrumentiem 21. gadsimtā? Ar domu, lai būtu redzējuši, kā vispār izskatās zāģis, kas nesastāv no ieslēgt/izslēgt pogas. Tas ir bonuss restauratoram, ja viņš pats var izgatavot objektam zudušās detaļas, taču diezin vai viņam vienam būtu nepieciešamas entās iekārtas darbnīcā, ja principā to pašu var izgatavot ar aparātiem, kas neēd elektrību. Tas būtu principā. Jāmāk izgatavot sīkākas detaļas, lielās parasti nesot uz galdniecībām ūtētē.
Šis darbiņš man bija parāds no ceturtdienas un eku reku var ķerties klāt piektdienai. Uzdevums visiem - pastāstīt par savu objektu, ko pa nedēļu knibinājis. Kas ir darīts, kā, kāda papildus informācija atrasta [izgatavošanas laiks, stils ūtētē]. Veiksmīgi pastāstam, tad arī meistars saka, ka principā varam būt brīvi, jo savu misiju šajās telpās šobrīd esam pieveikuši.
Īsti mierā ar tādu piektdienas scenāriju neesmu, tāpēc izmantoju iespēju, ka prom neviens nedzen, un palieku. Nnnnaaais! :) Un te sākās bezmazvai patīkamākā prakses daļa. Darbnīcā palieku viena, ar mani kopā no mistiska "sunny" radioaparāta dārdošs SWH Rock. VARENI!! Turpinu iesākto krāsas tīrīšanu, meistars bij` aizdevies uz kādu tur pedagoģisko sēdi, tāpēc varēju jo īpaši mierīgi darboties. Ar patiku. :)
Paralēli šim brīnumam vēders lika par sevi manīt, ka nav barots kopš rīta. Sāku tiranizēt Lindas jaunkundzi, lai atnes man ko ēdamu. Pirmo reizi zvanīju tā ap vieniem, paiku sagaidīju mazliet pēc trijiem. :D Kamēr gaidīju, tikmēr ik pa laikam ciemos nāca kursabiedrs Arvo un dzina prom no rāmja un ņēmās pats tur ko knibināties, ierādīt zinības. Pa šo laiku no krāsas jau biju tikusi vaļā, rāmis jānoslīpē ar smilšpapīru, ko viņš tad arī parādīja, kas un kā.
Ieradās Linda, jau viss bija noslīpēts, for fun kausēju palikušo logu ķiti. Un tiku pie čīzburgeriem + kartupelīšiem + kolas. :)) Darbnīcās gan nedrīkst laist kādu no malas, bet man īsti nebij` laika doties pusdienās, turklāt tobrīd man vēl nebija piešķirtas atslēgas, tāpēc ij tāds solis. Kamēr "pusdienojām", mūs apciemoja jau minētas Arvo, šoreiz kompānijā ar kursabiedru Jāni. Palūdzu, lai aiznes rāmi uz fotokambari. Pa šo laiku uzausa arī meistars un veiksmīgi nokristīju Lindu par savu māsu, kas rūpējas par izsalkušo jaunāko.
Izslaucījām darbnīcu un piektdiena kā piektdiena varēja sākties.
Par šonedēļu turpināšu kādu citudien - pārāk lielas galvassāpes sagādā, lai par to domātu arī tagad. Jau pietiek, ka sapņos murgoju, brrr.
Bet ne par to. Sensen pagājšnedēļ iesāku par praksi. Slinkoju, neko nestāstot, tāpēc mēģināšu vismaz kaut ko sagāzt pa plauktiņiem. Pagājšnedēļ bij` mums koks, kur darbojos pēc labākās sirdsapziņas, šonedēļ ir polihromija. Un te sākas cirks. Āāāārgh!!!!! Tā, it kā kāds būtu pieslēdzis klāt kādu mazu spridzeklīti [nē, lielu SPRIDZEKLI!], kurš teju, teju uzsprāgs. Brīžam sāk skaļāk tikšķēt laika skaitītājs, tūlīt, tūlīt būūūs, taču nē. VĒL ne. VĒl trīs dienas jāiztur. Bet ne par to. Par pagājušo nedēļu.
Trešā diena trešdienā.
Īsti neatceros, cikos ierados darbnīcā, bet pavisam noteikti zinu, ka ne ātrāk par deviņiem un pavisam noteikti arī ne pusdesmitos. Kādu minūti pēc deviņiem. Kā jau minēju, tad trešajā dienā paredzēta krāsas noņemšana, kā tas arī bija. Vienu rāmja pusi ar krāsas noņēmēju, otru - ar fēnu.
Ar krāsas noņēmēju. Uzklāj to zieķi, pagaidi kādas minūtes, kamēr tas "uzrauj" virsējos krāsas slāņus. Kamēr ķīmija iedarbojas, uzdevums papīra nazīša [īsti nezinu, kā to citādāk, precīzāk nodēvēt] asmenīti pārlauzt divās daļās un tad šādi noasināt. Ar to tad arī krāsas slāņi jāņem nost. Var arī ar skalpeli. Vai ar vienu citu darbarīku, kas izskatās pēc mini-kaplīša. Šiem special-uzasinātajiem asmenīšiem bija arī īpašs apzīmējums, kuru gan neatceros. Asmenīšus nepieciešams ļoti bieži asināt. Tas tādēļ, ka tie apķep ar krāsu un gluži vienkārši kļūst neasi. Lai nu kā, šāda krāsas noņemšanas metode vairāk noderīga bij` tiem, kas ar krēsliem darbojās. Manam rāmim diez ko nepatika. Ā, rekur būs arī ainiņa, kā krāsas noņēmējs ir darbībā. [starp citu, tā arī viņu dēvē. uz bundžas arī. heh, vismaz saprotami, ne tur kāds etilacetāts]
Pēc tāda kišmiša griezu rāmi otrādi, man pavisam oficiāli tika piešķirts fēns un varēja sākties pasākuma jaukākā daļa. Aiztrieca prom uz blakusdarbnīcu, atgādināja, kā fēnu ieslēdz - aidā! Var darīt tā, ka fēnu tikpat kā neslēdz ārā, bet ķeksē krāsu nost, kamēr tā silta. Nav slikta metode, taču šoreiz ne īsti piemērota, jo pirmais slānis ķep pie instrumentiem. Metode nr.2 - izkarsēt labi palielu rāmja daļu [to, ka ir gana karsēts, var redzēt pēc tā, ka slānis "atceļas", izveidojas tāds kā burbulis. Vai gluži vienkārši sāk palikt viegli brūns]. Izkarsēt, tad brīdi pagaidīt, kamēr atdziest un taaaad visai brutāli ar visnegantāko skrāpi mesties virsū un taaad krāsa sprāgst nost, gabaliņi šķīst uz visām pusēm un taaad atklājas, ka tāpēc nepieciešamas aizsargbrilles, jo - hdšš - kāds atļaujas ielidot acī. :) Strādājot ar šādu metodi, var visai ātri tikt līdz kokam. Nnnais. Un bez ķēpāšanās, kā tas ir ar to želeju!!
Nu ja, bet krāsa jau nav tikai vienā - virsējā - plaknē. Ir rāmim arī iekšmalas [goda vārds nezinu, kā to dēvē]. Un tur tie profili nav līdzeni - liekumi, griezumi un citi joki, kas prasa saudzīgāku noņemšanos. Mazpamazām sāku knibināt arī tos, kā arī stūrīšus. Ar tiem jābūt ļoti uzmanīgiem, bet par to ne tagad, jo tas īsti vairs nebija trešdien.
Vēl šodien biju viens no dežurantiem. Izslaucīju darbnīcu. High five!
Ceturtā diena ceturtdienā.
Īsi un nesāpīgi - nebiju. Nebiju, jo iepriekšējā dienā ne pa jokam biju pacentuesies, kā rezultātā aizgāju gulēt deviņos vakarā un pamodos nākamās dienas pusdienlaikā. Tā runā, ka no rīta "vajadzīgajā" laikā biju pamodusies, taču ne vella neatceros, vien zinu, ka izsāpēju sāpi par sāpošajiem iekšējiem orgāniem. Kad pusdienlaikā pamodos, patiesība tikai apstiprinājās. Tāā sāpēja, ka pat muguras iztaisnošana nešķita prāta darbs.
+ vēl sāpe, ka prakses diena palaista garām. Nnnja.
Piektā diena piektdienā.
Atpakaļ ierindā, jau atkal ierodos dažas minūtes pēc deviņiem. Atviegloti uzelpoju par to vien, ka esmu ieradusies.
Pirmais, ko liek izdarīt, uz brusas atlikt šādus tādus mērus, bet pēc tam tev iedod rokā leņkzāģi un: "davai, zāģē!". Jāizzāģē gabals 90 un 45 grādu leņķī. Pie reizes jāizkaļ [jākaļ, m?] 10*12*60 mm iedobums. Ar kaltu un āmurīti.
Ar pirmo darbojas tā, ka izzāģē attiecīgi no malām platumu, kādā robs vajadzīgs. To, kas pa vidu paliek, sazāģē kā ķemmīti. Tad ņem rokās kaltu un "ķemmītes" zobus dauza ārā. Šeitan vajadzēja ar maigumu un rūpību, kas man piekliboja, beet diesartovisu. For fun! 45 grādi, manuprāt, padevās jau labāk. Bija pirmā momenta "wtf, kā lai zinu, ka būs 45 grādi - toč uz dullo jāzāģē?!". Āha! Bet štrunts ar to visu, jo sanāca diezgan precīzi. Iedobumu arī daudzmaz izkalu vajadzīgajā dziļumā. Skabargaini sanāca, bet īpaši nepārdzīvoju.
Kam gan nepieciešams darbs ar rokas instrumentiem 21. gadsimtā? Ar domu, lai būtu redzējuši, kā vispār izskatās zāģis, kas nesastāv no ieslēgt/izslēgt pogas. Tas ir bonuss restauratoram, ja viņš pats var izgatavot objektam zudušās detaļas, taču diezin vai viņam vienam būtu nepieciešamas entās iekārtas darbnīcā, ja principā to pašu var izgatavot ar aparātiem, kas neēd elektrību. Tas būtu principā. Jāmāk izgatavot sīkākas detaļas, lielās parasti nesot uz galdniecībām ūtētē.
Šis darbiņš man bija parāds no ceturtdienas un eku reku var ķerties klāt piektdienai. Uzdevums visiem - pastāstīt par savu objektu, ko pa nedēļu knibinājis. Kas ir darīts, kā, kāda papildus informācija atrasta [izgatavošanas laiks, stils ūtētē]. Veiksmīgi pastāstam, tad arī meistars saka, ka principā varam būt brīvi, jo savu misiju šajās telpās šobrīd esam pieveikuši.
Īsti mierā ar tādu piektdienas scenāriju neesmu, tāpēc izmantoju iespēju, ka prom neviens nedzen, un palieku. Nnnnaaais! :) Un te sākās bezmazvai patīkamākā prakses daļa. Darbnīcā palieku viena, ar mani kopā no mistiska "sunny" radioaparāta dārdošs SWH Rock. VARENI!! Turpinu iesākto krāsas tīrīšanu, meistars bij` aizdevies uz kādu tur pedagoģisko sēdi, tāpēc varēju jo īpaši mierīgi darboties. Ar patiku. :)
Paralēli šim brīnumam vēders lika par sevi manīt, ka nav barots kopš rīta. Sāku tiranizēt Lindas jaunkundzi, lai atnes man ko ēdamu. Pirmo reizi zvanīju tā ap vieniem, paiku sagaidīju mazliet pēc trijiem. :D Kamēr gaidīju, tikmēr ik pa laikam ciemos nāca kursabiedrs Arvo un dzina prom no rāmja un ņēmās pats tur ko knibināties, ierādīt zinības. Pa šo laiku no krāsas jau biju tikusi vaļā, rāmis jānoslīpē ar smilšpapīru, ko viņš tad arī parādīja, kas un kā.
Ieradās Linda, jau viss bija noslīpēts, for fun kausēju palikušo logu ķiti. Un tiku pie čīzburgeriem + kartupelīšiem + kolas. :)) Darbnīcās gan nedrīkst laist kādu no malas, bet man īsti nebij` laika doties pusdienās, turklāt tobrīd man vēl nebija piešķirtas atslēgas, tāpēc ij tāds solis. Kamēr "pusdienojām", mūs apciemoja jau minētas Arvo, šoreiz kompānijā ar kursabiedru Jāni. Palūdzu, lai aiznes rāmi uz fotokambari. Pa šo laiku uzausa arī meistars un veiksmīgi nokristīju Lindu par savu māsu, kas rūpējas par izsalkušo jaunāko.
Izslaucījām darbnīcu un piektdiena kā piektdiena varēja sākties.
Par šonedēļu turpināšu kādu citudien - pārāk lielas galvassāpes sagādā, lai par to domātu arī tagad. Jau pietiek, ka sapņos murgoju, brrr.
zumīka: 120906, lai kas tas arī būtu
līv a koment