Cik jocīgi. Visu tā saucamo ziemu varu novazāties izmirkušiem apaviem, pusizpūstu mētelīti, aber ne šķava nepiemetas. Āha, bet atnāk nosacīti siltāks laiks un iesna klāt. Manis pēc varu šņaukāties - diži neuztrauc -, bet uztrauc tas, ka vairs ne vella neko nevar sasmaržot. Viss tāds sterils. Nekāds. Varu grūst visniknākās un mīļākās smaržas kaut vai nāsī, bet tik un tā - ne smakas.

Laikam skan skumjākais albums [šovakar skatīšos To Tur filmu. Otrreiz]
Man nepatīk tie augoņi, kas iekšā aug. Padara mani zemisku. Un ārēji skumju. Un iekšēji aizaugušu. Un..pē, pretīgu. Nav pretīgākas sajūtas kā pretīgums pret kādu, kas robežojas ar naidu. Nekad arī nebūtu domājusi, ka pat es spēju tā just.

Patīk atvērt vaļā tukšus n-tos tabus, tikai pēc tam domāt, ko no tiem gribu, ko gribu skatīties, vērot.

Dzirdot "Pūt, vējiņi!" ķēpīgākā varianta pirmās rindas puiku izpildījumā, mūždien noskurinos. Iedarbojas.
[puikas neskaitās tie, kas nāk katru dienu, bet aizvien nejēdz.]

Gribu vēl.