Aak-vai, šodien tiešām izteikti piektdieniska jušanās. Mammita tieši to pašu teica.
Vispār sen neesmu ierakstījusi neko tādu, kas būtu pelnījis par ierakstu saukties. Tādi sīki iebļāvumi vien atrodami. Āīī, laabi, nav ko daudz skopoties - speru vaļā visas viedās domas, kas mani apciemojušas [un kuras ir piefiksētas, ka ir bijušas atnākušas] kaut kādu pēdējo divu [vai vairāk] nedēļu laikā.
Reiz secināju, ka mīļotā Ķīna atrodas tuvāk, nekā man līdz šim šķitis. Bet padomā - Latviju un Ķīnu atdala tikai tāda Krievija! Vien nieka valsts pa vidu. Nu, tas taču nav daudz! Nē, es uz turieni nebraukšu.
Laiciņu atpakaļ rādīja pasaules čempionātu daiļslidošanā. Sanāca redzēt vīrišķu solo slidojumus. Jo vairāk secinu, ka par viņiem pašiem interesantākas ir viņu ēnas. Iesaku pavērot kādreiz. [ā, bet tās laikam vairs nebija sacensības, bet paraugdemonstrējumi, jo sacensībās taču plakanais apgaisojums, kur par ēnām nav nemaz ko domāt]
Mēģināju sastādīt sarakstu ar lietām, darbībām, ko gribētu iemācīties. Tātad:
Gribu iemācīties vadīt helikopteru [jā, jā - aizvien pārdzīvoju, ka Latvijā neapmāca. Uz Ukrainu taču nedomāju braukt] Iemācīties vārīt tikpat garšīgu skābo kāpostu zupu, kāda tā sanāk vecmammai
Gribētu kādreiz ar triciklu pavizināties. Kāpēc ne ar motociklu? Sapratu, ka man būtu pārāk bail. Tomēr trīs riteņi ir stabilāki. Par četriem nezinu. Klusēju. :D Atceroties karsto mopēda [zinu jau zinu, ka starp mopēdu un motociklu IR liela atšķirība!] izpūtēju, labās kājas apakšstilbs noraustās. :D
Vēl gribu zināt, kas zem kapota. Ceru tuvākajā laikā šo būtisko robu zināšanu krātuvē aizpildīt.
Un tad vēl apgūt makšķerēšanas zinības.
Un tad vēl iemācīties slaukt govi.
Un vairāk draudzēties ar augstpapēžu kurpēm.
Un iemācīties mīļot kaķus tā, lai viņi pēc tam no manis nebēg.
Un iemācīties kārtīgi uzsist pa bungām. Sensenais sapnis daudzu padsmitu gadu garumā. Toreiz nepiedūru ne pirkstu klāt, jo likās, ka tās ir ļoti plīstošas.
Un būt laba māsa.
Un kaut cik sakarīgāk peldēt.
Un dziedāt bišķiņ jēdzīgāk un skolotāk.
Un atsvaidzināt iemaņas galda tenisā.
Un..un iemācīties braukt ar vellapēdu, neturoties pie stūres. Aizvien bail laist vaļā. Pat braukšana acīm ciet man liekas mazāk bīstama. :D
Par vēlmēm un iegribām pagaidām viss. Pētīju ģeogrāfijas enciklopēdiju - tur nakts definēta kā kosmosa tumsa. Oho!
Eksistē divu segu likums. Doma tāda, ka, lai cik silta būtu telpa, kurā guli, vienmēr ar vienu segu būs auuuksti. Ar divām gan tā nemēdz gadīties. Lūgtum nepiešķirt mazāk par vienu segu, to vienu ieskaitot! :)
Atcerējos žetonvakaru. Starp citu, īsi pirms tās cēlās pārklumburēšanas pāri skatuvei plānoju bēgšanas plānu - tādu pa tiešo. :D Šobrīd gan vairs neatceros, kas mani atturēja no mukšanas. Būtu vismaz kāds iemesls, kāpēc atcerēties to dienu.
Laukos bija tāds tīri vai jauks sniedzīņis. Tāda aizsniguma pakāpe līdz nāsīm. Vienurīt, kad man vajadzēja labi fiksi tikt uz staciju, bija tā pieputināts, ka pat mājas ārdurvis nevarēja attaisīt. Ā, bet labi - ar to tīri veikli tikām galā, bet tad sākās pats jautrākais.. ceļš uz Līvāniem!! Vienīgais variants, kā paspēt uz vilcienu, iekurbulēt vectēva senseno žigulīti.. :D Apbrīnojami, bet izdevās - murrāšana bija gluži vai apdullinoša. Linards bija pie stūres, Gatis viņam blakus pieaicināts kā no kupenām-ārā-grūdējs. Necik tālu no mājām netikām, kad Gatim jau bija jāpilda sava misija. Štrunts par to, bet jautrākais sākās, kad tikām uz asfalta, jo, kā izrādās, lādzīgajam žigulītim ir vasaras riepas, bet līdz vilcienam ir ļoti nedaudzas minūtes. :D Tomēr veiksmīgi un laikā tikām līdz stacijai, bet Linards tā izdomāja, ka viņam noteikti vajaf pazīmēties, tāpēc mēģināja uzgriezt kādu saulīti [:D], Gatis gan viņam uzreiz kliedza, lai TĀ nedara.. par vēlu! :D Saulīte gan sanāca, bet beidzās tā kupenā, un tad Gatim neatlika nekas cits, kā kāpt ārā un grūstīties. :D Viss, beidzu par šo brīnišķīgo tēmu muldēt.
Turpat laukos dzirdēju aizkustinošu stāstu par mūsu pašu gaili [mums tur ir kādas 18 vistas + gailis]. Smuks gailis, bet jau gados. Un ne sevišķi gudrs. Un viņam ļoti patika dziedāt. Jā, un tad viņam vienā dienā strauji sāka pasliktināties redze. Stāsts gan vairāk par to, ka siltajās dienās vistas tika laistas ārā, lai ganās pa dārzu, bet - kā bijis, kā ne-, bet gailis savā aklumā aizklunkurējis pie suņa. Suns arī ne sevišķi gudrāks - sācis ar šo spēlēties! Tā rezultātā no krāšņā gaiļa vairs bija palicis tikai rumpis, apgrauztas kājiņas un spārniņi. Bet dzīvs. Ko nu padarīsi tādam.. Linards teica, ka nekas cits neatlicis, kā ņemt vīnam rokās lāpstu un - klikt! - pa kakliņu gailim, lai vairs nemokās. Jauki!
Ir sanācis tā pavairāk palasīt avīzes, tālab eku reku viens brīnišķīgs teikums -->
"Avārijās iekļuva arI Rīgas sabiedriskais transports: divi mikroautobusi ietriecās ēku sienās, kā rezultātā pasažieri guva vieglas traumas, bet no sliedēm nobrauca trīs tramvaji."
Ai, pietiks, man apnika. :D Kumpota tam, kurš izturēja pārbaudījumu, lasot šo te.
Vispār sen neesmu ierakstījusi neko tādu, kas būtu pelnījis par ierakstu saukties. Tādi sīki iebļāvumi vien atrodami. Āīī, laabi, nav ko daudz skopoties - speru vaļā visas viedās domas, kas mani apciemojušas [un kuras ir piefiksētas, ka ir bijušas atnākušas] kaut kādu pēdējo divu [vai vairāk] nedēļu laikā.
Reiz secināju, ka mīļotā Ķīna atrodas tuvāk, nekā man līdz šim šķitis. Bet padomā - Latviju un Ķīnu atdala tikai tāda Krievija! Vien nieka valsts pa vidu. Nu, tas taču nav daudz! Nē, es uz turieni nebraukšu.
Laiciņu atpakaļ rādīja pasaules čempionātu daiļslidošanā. Sanāca redzēt vīrišķu solo slidojumus. Jo vairāk secinu, ka par viņiem pašiem interesantākas ir viņu ēnas. Iesaku pavērot kādreiz. [ā, bet tās laikam vairs nebija sacensības, bet paraugdemonstrējumi, jo sacensībās taču plakanais apgaisojums, kur par ēnām nav nemaz ko domāt]
Mēģināju sastādīt sarakstu ar lietām, darbībām, ko gribētu iemācīties. Tātad:
Gribu iemācīties vadīt helikopteru [jā, jā - aizvien pārdzīvoju, ka Latvijā neapmāca. Uz Ukrainu taču nedomāju braukt] Iemācīties vārīt tikpat garšīgu skābo kāpostu zupu, kāda tā sanāk vecmammai
Gribētu kādreiz ar triciklu pavizināties. Kāpēc ne ar motociklu? Sapratu, ka man būtu pārāk bail. Tomēr trīs riteņi ir stabilāki. Par četriem nezinu. Klusēju. :D Atceroties karsto mopēda [zinu jau zinu, ka starp mopēdu un motociklu IR liela atšķirība!] izpūtēju, labās kājas apakšstilbs noraustās. :D
Vēl gribu zināt, kas zem kapota. Ceru tuvākajā laikā šo būtisko robu zināšanu krātuvē aizpildīt.
Un tad vēl apgūt makšķerēšanas zinības.
Un tad vēl iemācīties slaukt govi.
Un vairāk draudzēties ar augstpapēžu kurpēm.
Un iemācīties mīļot kaķus tā, lai viņi pēc tam no manis nebēg.
Un iemācīties kārtīgi uzsist pa bungām. Sensenais sapnis daudzu padsmitu gadu garumā. Toreiz nepiedūru ne pirkstu klāt, jo likās, ka tās ir ļoti plīstošas.
Un būt laba māsa.
Un kaut cik sakarīgāk peldēt.
Un dziedāt bišķiņ jēdzīgāk un skolotāk.
Un atsvaidzināt iemaņas galda tenisā.
Un..un iemācīties braukt ar vellapēdu, neturoties pie stūres. Aizvien bail laist vaļā. Pat braukšana acīm ciet man liekas mazāk bīstama. :D
Par vēlmēm un iegribām pagaidām viss. Pētīju ģeogrāfijas enciklopēdiju - tur nakts definēta kā kosmosa tumsa. Oho!
Eksistē divu segu likums. Doma tāda, ka, lai cik silta būtu telpa, kurā guli, vienmēr ar vienu segu būs auuuksti. Ar divām gan tā nemēdz gadīties. Lūgtum nepiešķirt mazāk par vienu segu, to vienu ieskaitot! :)
Atcerējos žetonvakaru. Starp citu, īsi pirms tās cēlās pārklumburēšanas pāri skatuvei plānoju bēgšanas plānu - tādu pa tiešo. :D Šobrīd gan vairs neatceros, kas mani atturēja no mukšanas. Būtu vismaz kāds iemesls, kāpēc atcerēties to dienu.
Laukos bija tāds tīri vai jauks sniedzīņis. Tāda aizsniguma pakāpe līdz nāsīm. Vienurīt, kad man vajadzēja labi fiksi tikt uz staciju, bija tā pieputināts, ka pat mājas ārdurvis nevarēja attaisīt. Ā, bet labi - ar to tīri veikli tikām galā, bet tad sākās pats jautrākais.. ceļš uz Līvāniem!! Vienīgais variants, kā paspēt uz vilcienu, iekurbulēt vectēva senseno žigulīti.. :D Apbrīnojami, bet izdevās - murrāšana bija gluži vai apdullinoša. Linards bija pie stūres, Gatis viņam blakus pieaicināts kā no kupenām-ārā-grūdējs. Necik tālu no mājām netikām, kad Gatim jau bija jāpilda sava misija. Štrunts par to, bet jautrākais sākās, kad tikām uz asfalta, jo, kā izrādās, lādzīgajam žigulītim ir vasaras riepas, bet līdz vilcienam ir ļoti nedaudzas minūtes. :D Tomēr veiksmīgi un laikā tikām līdz stacijai, bet Linards tā izdomāja, ka viņam noteikti vajaf pazīmēties, tāpēc mēģināja uzgriezt kādu saulīti [:D], Gatis gan viņam uzreiz kliedza, lai TĀ nedara.. par vēlu! :D Saulīte gan sanāca, bet beidzās tā kupenā, un tad Gatim neatlika nekas cits, kā kāpt ārā un grūstīties. :D Viss, beidzu par šo brīnišķīgo tēmu muldēt.
Turpat laukos dzirdēju aizkustinošu stāstu par mūsu pašu gaili [mums tur ir kādas 18 vistas + gailis]. Smuks gailis, bet jau gados. Un ne sevišķi gudrs. Un viņam ļoti patika dziedāt. Jā, un tad viņam vienā dienā strauji sāka pasliktināties redze. Stāsts gan vairāk par to, ka siltajās dienās vistas tika laistas ārā, lai ganās pa dārzu, bet - kā bijis, kā ne-, bet gailis savā aklumā aizklunkurējis pie suņa. Suns arī ne sevišķi gudrāks - sācis ar šo spēlēties! Tā rezultātā no krāšņā gaiļa vairs bija palicis tikai rumpis, apgrauztas kājiņas un spārniņi. Bet dzīvs. Ko nu padarīsi tādam.. Linards teica, ka nekas cits neatlicis, kā ņemt vīnam rokās lāpstu un - klikt! - pa kakliņu gailim, lai vairs nemokās. Jauki!
Ir sanācis tā pavairāk palasīt avīzes, tālab eku reku viens brīnišķīgs teikums -->
"Avārijās iekļuva arI Rīgas sabiedriskais transports: divi mikroautobusi ietriecās ēku sienās, kā rezultātā pasažieri guva vieglas traumas, bet no sliedēm nobrauca trīs tramvaji."
Ai, pietiks, man apnika. :D Kumpota tam, kurš izturēja pārbaudījumu, lasot šo te.
zumīka: Baložu Pilni Pagalmi - Būtībā
2 koments | līv a koment