Mēdz pārsteigt tas, cik negaidīti var uzrasties smarža. Pat zinot, ka tā pudelīte sen jau kā izpūsta, vide sen jau kā sterilizēta, bet tik un tā - smarža paliek. Vismaz atmiņā. Tad, saprotams, tās klātesamība šķiet gluži īsta. Šādi var arī itin nekļūdīgi noteikt cilvēka klātesamības momentu.

Kārtīgs starpstāvokļu vakars. Ne šis, ne tas - ne šo, ne to. Kad gribas visu, bet negribas neko darīt. Bet tīri vai jautri tādos brīžos paliek - nolien malā, palūkojies uz sevi un rēc un rēc, un rēc. Bet nu neko, neko. Jau atkal esmu par slinku lai pārslēgtu dziesmu, nākas uz riņki vien klausīties šo te --> http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=95671&ext=M4A. Attieksme pret šo dziesmu? Praktiski nekāda. Tik tas, ka pielipa kā cilvēkdziesma. Pielipa tā viena momenta dēļ. Jo pilsēta aizsnigusi, jo debesis piepildītas, jo, jo.. jo šādi brīži vien liek pamosties! Atliek tik izstaipīties, parodiski iemurrāties un viss.

Man šķiet, ka šobrīd gribētu atrasties visur kur citur, tikai ne šeit un šajā laikā. Tīt filmu atpakaļ un attapties, teiksim, mērcējot kājas Sony centra strūklakā. Vai arī dziļā vasaras naktī pētīt Mežaparka savrupmājas un spriedelēt par kondensēto pienu. Vai laukos mēģināt nobraukt ar ragaviņām no pagrabaugšas. Vai spēlēt mīnusus Jēkabpils 3. vidusskolas [ē?] sporta laukumā. Vai vienu, tikai vienu mango [atzīstos!]. Vai mēģināt dažu labu nokraut siltiem akmeņiem. Vai agrā rītā gulēt autobusā kādam klēpī un klausīties skaistāko mūziku. Vai gluži vienkārši attapties sen, sen bērnībā laukos, kad vectēvs no bišu stropa nesa uz māju rāmīšus [aizmirsu, kā tos sauc gudrākā valodā]. Arī tā ir smarža, ko nu nekādīgi nav iespējams aizmirst.

Ai, pietiks vāvuļot. Tāds saldsērīgi jaukais noskaņojums, kurš nezin`, ko no manis prasīt, jokainis tāds. Par to paceļu un notiesāju kārtējo zefīru!! [vēl divi paliek kastē]