Brīvības ielā gaismekļi šodien sāka spīguļot piecas minūtes pirms četriem pēcpusdienā. Sākotnēji ar tādu spožu, baltu gaismu, bet pēc tam nesteidzīgi pārtopot dzeltenā gaismā. Skats visai krāšņs, ja neaizmirst arī sastrēgumpildīto ielu. Daudz trolejbusīgo škodu, daudz kraisleru, daudz arī solārisu.

Šodien arī plastmasas maisiņu liedojamā diena. Kad iet pa to pašu jau pieminēto Brīvības ielu gar kopā saaugušajiem namiem, tad tīri vai interesanti paliek minēt, no kura nama vārtrūmes vējš iepūtīs tik spēcīgi, ka būs jāieņem slīpais variants.

Vēl šodien ir diena, kad netieku vaļā no "svešniākībētlemēēdrauuugusmeklētiāā". Šorīt uz kori nebiju - brutālā veidā nogulēju. Varbūt labi vien ir, jo, kā dzirdēju, tas iksīgais diriģents esot divas stundas malis cauri "Vasaras vakaru", bet tad vēl neizmalis.

Mielojos ar ābolu sulu [šīsdienas laikā iepirkti 2,5l], mēģinu sevi nokaitināt, klausoties taigerlillījus. Šķiet, nekas nesanāks! Sen jau vairs kā nekaitē.

Vēl tikai gribētos, vēl tikai gribētos.. Tāpat vien izbrist ielās - patīksmināties par gaismām, vārtrūmju vējiem, plastmasas maisiņiem un tā tālāk. Un klausīties bezjēgā daudz mūziku. To pašu.