Varētu vēlēties katru dienu tādu laiku, kāds tas ir šodien.
Ar vējiem, ieslīpiem luksoforiem un pa gaisu lidojošiem maziem bērniem.
Ar sniegsniegiem, vienlaicīgu sauli, tās izgaismotām ēku ārsienām, iekštelpu sienām un vispār - sienām.
Ar tādām debesīm. Tādu saules šaipusē rietēšanas momentu, kad krēmkrāsas mākoņi ar violetiem vēderiem.
Ar iespēju tajā brīdī vienlaicīgi vērot Daugavas ne sevišķi mierīgo zvāļošanos un Āgenskalna līča pilnīgo krāsu mieru.
Ar varbūtību vēlāk ieraudzīt tumšvioletās debesīs baltas zvaigznes [vispār jau sarkanas un zilas!] starp baltiem mākoņiem.
Ārpus realitātes apziņas. Vien žēl, ka nezinu šā brīža dziesmu.
Bet nē, katru dienu vēlēties tādu Laiku nebūtu prāta darbs. Nav prāta darbs laupīt Dāvanu un brīnēties [ne brīnīties!] prieku.