Klusums. Visapkārt šķietams klusums. Šobrīd šim ierakstam pavisam noteikti nav nekāda plāna, pat nav īstas apjausmas, ko vēlos teikt, bet ne par to. Tastatūra sāk sūbēt. Tāpēc. Tātad klusums. Ausis kļuvušas absolūti infantilas, neko no tām vairs nesaprotu. Brēc par katru skaņu, ko nākas dzirdēt. Brēc tā, ka liekas, ka tūlīt plīsīs. Slimas ausis. Ļoti slimas ausis. Ne velti tām tīk dzīvot savu laiku, ignorējot tekošo, tad nu trolejbusdārdi vai vispār - jebkāds troksnītis - raisa tādas sajūtas, it kā bungādiņas vietā būtu nevis kāda tur plēvīte, bet metāla šķīvītis, pa kuru kāds tā cītīgi vico ar āmuru. Kā uzsit, tā notiek kārtīga ķēdes reakcija, nodrošinot perfektu apskaņošanu visā ķermenī. Bet jo īpaši - ausīs.

Tā savādi, par ausīm nepavisam nebiju domājusi ko sacīt, bet, redz, sanāca. Tātad pārējais, kas prāta kaktos, nav svarīgs. Var neatcerēties. Svarīgākais - ausis. Tām dzīvotdziņa. Varbūt pēdējais laiks aizdoties uz dzirdes centru.

Muļķības.

smejos vai ne - nevaru atiet no tā "Dzīvības koka". Līdz šim domāju, ka neuztveru to nopietni, bet nu radusies ne vien sāta sajūta, bet pilnīga iekšābūšana.