Protams, ak, PROTAMS, ka dienā, kad reizi par desmit gadiem izdomāju apmeklēt operas māju, kad esmu pat centusies sapucēties, lietum jāgāž uz vella paraušanu un Rīgas satiksmei vienkārši jāapstājas!! Protams, ka brīdī, kad līdz izrādes sākumam palikušas nabadzīgas 20 minūtes, sagadīšanās pēc attopies 1. autobusā kaut kur uz Brīvības ielas. Noraustījos vien vienu pieturu, Matīsa ielas pieturā trausos ārā un sāku SKRIET. Ja to vispār var saukt par skriešanu augstapēžu zābakos. Lai kā arī būtu/nebūtu, bet pie operas nama biju apmēram bez divām minūtēm septiņos. Vareni! Un vispār - skriet augstpapēžu zābakos ir vienkāršāk nekā ātri iet [nezinu, vai pirms "nekā" bija jāliek komats].

Bija interesanti. Savdabīgi. Varbūt pat mazliet krāšņi. Jā gan! Šausmīgļotigrandiozi sajūsmā neesmu, bet tomēr patīkami. Tas vien, ka atrodies Operā. Secinājumi --> iešu vēl. Patīk atmosfēra. Kaut vai vērot gaismu večus Tur augšā, vai arī ievērot, kā kāds no dejotājiem pakasa degunu.

Skanot Tai naida tēmai, palika tā baisi. Ietekmējoši. Tāpēc tagad noklausīšos vēlreiz, tiesa, mazliet citā manierē.

Ar labvakar!