Doma aizķērās pie teikuma, kurš apgalvo, ka gribētu būt laiks, jo laiks, lai gan ir Pati Bezgalība, tomēr parasti pietrūkst. Tātad laiks. Laiks.
Vēl doma apgalvo, ka grib atpakaļ uz Alūksni. Jā, saprotams, varu kaut vai tūlīt pat aizstaigāt uz autoostu, iepirkt biļetīti un tik rullēt. Uz Alūksni. Bet nē, ne to Alūksni gribu atpakaļ. Ne to, kas tagad tur.
Laiku, kas Alūksnē - to gan!
Alūksnes nakts ezeru, kad klusināt miesas izslāpumu pēc dzīva ūdens, kad trūkties it kā par dzestrumu, kad domāt krāsainus mākoņus debesīs. Tātad - 9. jūnija nakts laiku. To atpakaļ.
(Ēē, Laik, vai tad Tu nebiji bezgalīgs?)
Un vēl, un vēl arī 10. jūniju. Ar debeszilām verandām, Rahmaņinova klavierkoncertiem un kondensētā piena bundžām.
Un vēl, un vēl arī 10. jūnija nakti ar apšaubāmu "Nordekas" autobusu, pilsētas pulksteņu iesvārstīšanos pēc nakts trešās stundas un pļavām, kur miegainas govis.
Varēs ošņāt lūpu balzamu.

Patika, aizvien patīk tās māsas. Viņas ir brīnišķīgas.