Labuvakar, mazo draudziņ!
Arī man ir radusies vēlme Tev pastāstīt, kā tad ir izgājis šais Jāņos.
Slinkums smuki rakstīt, tāpēc kaut ko tik iešņāpšu, lai pēc gadiem aptuveni zinātu, kā bija 2009. gadā.
Vienvārdsakot Latgale, vienvārdsakot radi, kādam bērnības mājas un tā tālāk, un tā tālāk. Četratā startējam uz Rēzeknes rajonu, pēc kādas stundas, mazliet vairāk esam galā. Kamēr ņammājam kotletes un buļbas, klāt ir arī saulriets. Tas 23-ā vakarā. Tad sēdāmies visi mašīnās un sekojām tēvabrāļa busiņam. Viņš mūs veda pa ejnusazinkādiem ceļiem, garām mežiem, pļavām, līkuločiem, līdz iebraucām pļavā, uzbraucām kalnā augšā. Tieši uz saulrietu. Skats nudie` tāds kā no Cylvāka bārna, kur Boņuks jož pakaļ savam Žikam vai kaut kā tā. Visapkārt kalni, starp tiem trīs veci ozoli, sarkana saule. Tēva brālis teica, ka labā laikā no šejienes varot redzēt Lubānu. Bet nu lab, tas nu tā. Tas kalns viss bija nosēsts ar meža zemenītēm.
Sēdāmies mašīnās un braucām tālāk. Uz nākamo kalnu. Augstāku. Ja no iepriekšējā saulīte bija jau norietējusi, šeit tā vēl bija. Un aaatkal - daudz, daudz meža zemenīšu. Iekurinājām ugunskuru, tēvabrālis izpakoja akordeonu, pa kādai dziesmai, alum un jau atkal spēkratos. Šoreiz uz mājām.
Uzkalniņā pie dīķa galds, ugunskurs, milzu šūpoles un vēl viskautkas. Ēdam, dzeram, dziedam. No alus piedāvājumā bija daudz Valmiermuižas un daudz pašbrūvētā, tumšā. Akordeonstafeti nodeva māmmai un tā lielā dziedāšana varēja sākties. Kādi pusdivpadsmit vakarā. Līdz četriem rītā dziedājām, neviena dziesma neatkārtojās.
Par sevi gan brīnos. Patērētā alus kvantums bezmazvai debešķīgs, bet vēl četros no rīta gana sprauna, lai neaizmirstu dziesmām vārdus, atcerētos tonalitātes un izlūgtu māmmai, lai spēlē "Apvij rokas". Ha!
Lab`, pie tā arī paliksim. Pēc tam mani sakoda melns kaķēns.
Pārējais lai paliek kaut kur.