Un pie viena arī ar stāvēšanu uz galvas, popkorna sastādīšanu Gitas zālājā, ar spēli "Trīs četri", kāpšanu pāri sētai (tā vietā, lai izpildītu uzdevumu "pārcelt sētu par 10 m uz kaimiņa pusi"), pilnīgu izcepināšanos saulītē, "Kaupēna dziesmas" akordu ne pārāk veiksmīgu reanimēšanu, kārtējo Gitas vijoles mocīšanu, ar spēli "NĒ" un iešanu uz mājām ar kājām. NO TEIKAS! Es tikai pusceļā līdz galam noticēju, ka mēs TIEŠĀM IESIM AR KĀJĀM! un padevos čīkstēt, ka jau kuro trolejbusu palaižam garām. Nu bet labums tāds, ka ļoti lielā reibumā ceļš šķiet krietni īsāks. Īpaši ja to īsina ar "stresa noņēmēja" piedāvāšanu pretimnācējiem, ar benzīntanka uzrašanos pēc izmisīgas "ES GRIBU ĒST" nobļaušanās, ķiķināšanu un zviegšanu par..hmm...nu jā, īsti es neatceros, par ko mēs visu ceļu runājām, bet, cik neatceros, bija smieklīgi. :D
wiiiiiiiiii
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}