Jēzus līgava

Un Viņš teica: "Burvīgi, mīļā! Tu esi paveikusi lielu darbu, daudz iemācījusies, uzbūvējusi samērā stabilu mājiņu, kuras iekšienē Tu jūties droša. Pienācis laiks to atstāt, pienācis laiks doties tālāk.", un... noslaucīja to no Zemes virsas.
- SMASH! -
Viss, ko paspēju, bija vien iekliegties: "AAAAAAAAAAAAA!!!"
Šī māja, par kuru domāju - esmu uzbūvējusi lielu muižu, kurā laimīgi vadīšu savas dzīves dienas - izrādījās tikai viens sīks ķieģelis tajā pilī, kuru domāju - esmu uzcēlusi.
Sagrāvis manu pajumti, Viņš tomēr ir vēlīgs. Viņš aicina mani savā Pilī. Ja es gribu būvēt savu personīgo māju, Viņš pat laipni piedāvā palīzēt. Un es knapi spēju apzināties Viņa piedāvājuma apjomu. Es skraidu pa pasauli bez mājām, pārnakšņoju parkā zem soliņa, sildos lielveikalos, mēģinu sastiķēt kopā sagrautos mūrus, bet tie vairs neturas. Sāku aptvert, ka iepriekšējā māja bija tikai ilūzija, sāku saskatīt, cik smieklīgi vietām biju iedomājusies, ka ķieģeļi turas kopā. Bet tas nav tas trakākais - trakākais, ka ilūzija bija gana spēcīga, lai tajā dzīvotu vēl daudzi citi. Es neteikšu viņiem, ka šī māja patiesībā ir sagruvusi. Neteikšu, kamēr jauna pajumte nebūs atrasta. Tā bija jauka ilūzija, nebūt ne slikta, tajā var dzīvot visu mūžu, nejūtot diskomortu, bet Lielā Plāna mērķis tomēr ir un paliek Patiesība nevis ilūzija.
Es vairs nestiķēšu ķieģeļus kopā. Es ļaušu Viņam sargāt mani un tos, kas vēlēsies rast Mīlestību, Laimi un pilnīgu Harmoniju ar sevi. Es pakāpšos uz drupām, izmantošu tās kā pakāpienus līdz Viņa Pilij kalna galā. Es neizlikšos, ka zinu ceļu, es ļaušu Viņam mani vest savā kalnā! Cik smieklīgi bijuši šie maza bērna centieni skriet cauri brikšņiem, ja var vienkārši atbrīvoties un ļauties, lai Viņš nogādā mani pats savā Pilī pa taisnāko ceļu!
Šī māja bijusi daļa no tiem akmeņiem, kas mani velk tās upes dzelmē, kuru, kā nesen rakstīju, mēģinu šķērsot. Viņš mani no tiem atbrīvo! Viņš atbrīvos arī no atlikušajiem! Viss, kas man jādara - jāļauj Viņam mani mīlēt!