Labdien!

Ņemot vērā, ka man joprojām maz sakāmā, bet atskaitīties jau tomēr vajag manas desmitgades Cibā vārdā - atskaitos:
lai mēs varētu būt pilnvērtīgi draudzes vadītāji (es pieņemu, ka tāds ir viens no galvenajiem iemesliem), Dievs izlēma, ka arī mums jākļūst par vecākiem, lai zinātu, kā tas ir - audzināt cilvēku no nulles. Ņemot vērā, ka ar to saskaras absolūtais vairums pasaules iedzīvotāju, būtu dīvaini dot padomus par bērnu audzināšanu, ja pašiem tādu nebūtu. Pirms četriem mēnešiem tepat, uz šīs zemes, kur stāvu (nu labi, es sēžu dīvānā, bet tepat blakus) piedzima mūsu meita. Nebija taču ilūziju, ka es varētu gribēt dzemdēt mazāk kā absolūti natūri. :) Es tik ļoti gribēju, lai dzemdības notiek mājās, mierā, ka "visa pasaule sadevās rokās, lai...", NĒ! DIEVS teica: "lai notiek pēc Tavas vēlmes, mana meita!" un sponsorēja man šo prieku. Varbūt tas bija arī meitiņas dēļ, jo pastāv iespēja, ka citur kāds būtu viņai traucējis ienākt pasaulē dabiskā ceļā.
Pirmos pāris mēnešus nodarbojāmies ar Dievam tīkama ceļa meklēšanu bērna audzināšanā, jo, protams, zvanīja visas sieviešu kārtas radinieces, lai izteiktu viedokli, balstītu pieredzē. Zinām, kā paši esam audzināti un to nevēlējāmies kopēt, tādēļ ļoti intensīvi nācās izmeklēt reakciju uz "ko darīt, ja bērns raud" jeb "kā neizaudzināt bērnu par nīkuli nedz par agresoru". Tagad, kad pagājuši jau četri mēneši, jūtamies diezgan komfortabli attiecībā uz zīdaiņu uzvedības hendlingu. Cik ļoti mums izdosies pasargāt savu bērnu no ļaunuma ievazāšanās viņas sirdī, tas būs atkarīgs no mums un Dieva žēlastības, par to varēšu atskaitīties nākamajā desmitgadē. :) Izolēt no šīs pasaules mēs viņu nevaram - lai viņa spētu pasaulei kalpot, diemžēl, arī viņai būs jāiepazīst Sātana darbu sekas, bet cik tālu viņu laist, par to vēl domājam (es runāju par opcijām publiskā skola/privātskola/mājskološana).

Pagaidām galvenā atziņa ir tāda - mēs raugāmies uz viņu un sajūsmināmies kā par kaķiem uz FB sienas - vai, cik viņa mīlīga, kādas skaistas actiņas, cik viņa centīgi veļas uz vēderiņa, kāda gudriniece utt. Dievs mums devis bērnus, lai mēs saprastu Viņa skatījumu uz mums. Arī Viņš ar SAJŪSMU skatās uz katru no mums pat tad, kad esam iekrituši dubļos. Viņš katru no mums individuāli izstrādāja, radīja un pārodmāja un šo savu veikumu Viņš arī redz un bauda. Protams, ja bērns apzināti dara nepareizi, ir smaga sirds, bet vecāka ieguldījums un mīlestība tādēļ nebeidzas. Dieva mīlestība uz mums un ilgas pēc komunikācijas nepārtrūkst tikai tādēļ, ka ignorējam saucienus mūža garumā. Dievam smaga sirds ir par katru bērnu, kurš apkritis, sasities un raud. Viņš ilgojas, kaut mēs ieklausītos Viņa balsī, ka sasitums sadzīs un pāries, ka būs labāka diena. Bet mēs tikai brēcam un lādamies, neļaujot Viņa vārdiem un siltajai plaukstai mūs veldzēt. Jā, cilvēki ir zīdaiņi, ierāpušies sūdu čupā, neredz ne gala, ne malas, brēc, spārdās, vaino viens otru un ignorē Tēva siegto plaukstu. Tēvs viņus ceļ ārā, bet viņi brēc, spārdās un krīt atpakaļ iekšā. Stulbie cilvēki. Lepnie un iedomīgie cilvēki. Kaut jūs saprastu,ka tā sūdu čupa jums par lielu un smagu, lai tiktu ārā saviem spēkiem!