Pirms gada rakstīju, ka tagad jums jāgaida salkanie teksti par manu sapņu princi, bet kaut kā nav sanācis gribēt rakstīt. Jo es parasti rakstu tad, kad man šķiet, radies kaut kas gudrs, ko pateikt. Nu...vai arī gribas palielīties ar savu tēvu Dievu. Šis gads aizritējis jautājumos nevis atziņās, esmu bijusi arī pat līdz depresijai smagi dusmīga uz Dievu, jo man ir šķitis, ka Viņš mani čakarē, tādēļ nav bijis nekā jēdzīga, ko pasaulei pavēstīt. Faktiski pat vēl šodien neesmu līdz galam ārā no stāvokļa, kurā uztveru notiekošo saasināti un pret sevi vērstu. Kaut arī paliek labāk. Kaut arī Dievs ir bijis blakus un darījis lietas, kas rāda, ka Viņš atbalsta mani pat tad, ja novēršos, es joprojām mācos uzticēties Viņa vārdiem, lai arī šķiet, ka darbi to nepierāda. Dieva bērniem jāiemācās, ka sliktais, kas ar viņiem notiek, nav tādēļ, ka Dievs tā grib, bet tādēļ, ka tāda ir šī pasaule un, lai paveiktu šajā dzīvē to, ko ar Dievu esam sarunājuši, Dievs nevar izolēt mūs no visa, kas šeit ar mums notiek. To ir viegli pateikt tad, kad sāc aptvert, bet mācīblaiks nav bijis viegls un patīkams, nemaz. Bet galu galā - es taču pati gribēju augt stiprāka un gudrāka. Gribēju zināt vairāk par to, kāds ir Dievs. Nu tāds viņš ir - attiecībās ar Viņu, Viņš nav tas, kas pamet grūtībās, tie esam mēs, kas novēršas, nesaprot, dusmojas. Ja gribu būt labs un laimīgs bērns, uzticīga līgava, man jāuzticas līgavainim (Kristum) pilnībā, citādāk Viņš nevar mani vest - tāpat kā nevar glābt slīcēju, kurš neatslābinās.
Tās labās lietas, kas bijušas - lielākā ir mans vīrs. Ja ļauj Dievam izvēlēties Tev dzīves biedru, tad Viņš demonstrē savu perfekciju. Vīrs dabūja izmēģināt jauntapuša kristieša spēkus atspēkot manas dusmas, miljons argumentus un jautājumus pret Dievu, kurus paudu visā mūsu kopdzīves laikā. Viņš mani nav pazinis, kad esmu patiešām laimīga un patiešām priecīga, patiešām labestīga, cilvēkus un Dievu mīloša. Es gan cenšos pārāk daudz nekraut uz viņa pleciem, bet būt kopā ar depresīvu cilvēku noteikti nav viegli. Bet Dievs ir devis viņam atziņas bagātību, lai tiktu cauri šim laikam, nezaudējot cerību un saglabājot prieku par dzīvi pašam. Un smieklīgi, bet - varam dzīvot vienā mājā, tomēr katru no mums piemeklē atšķirīgi dzīves posmi - cik es varu situācijā saskatīt bezcerību un grūtības, tik viņš redzēja izaugsmi un iespējas.
Otra lieta - Dievs ir palicis uzticīgs un ir turpinājis dot man cilvēkus, kam kalpot. Jā, daudz mazāk kā tad, kad varēju skriet no rīta līdz vakaram un sludināt, cik Viņš ir labs, tomēr esmu bijusi klāt daudz smagākās situācijās kā jebkad iepriekš. Viņš arī ir devis pavisam jaunu un iepriekš neapgūtu jomu izziņai - esmu iepazinusies ar Sātana pakalpiņiem - dēmoniem - un viņu darbiem cilvēku dzīvēs. Dievs deva dāvanu viņu darbus un klātbūtni atpazīt un padzīt nafigā, atbrīvojot cilvēkos oriģinālo, Dieva likto personību. Galvenais, ka to var darīt tā - pavisam mierīgi, kā Jēzus. Bez "svētā" ūdens spaiņiem, krustiem (wtf, lol), Bībeles dauzīšanas pa galvu un ķērkšanas nebalsī, kā to attēlo filmās par eksorcismu. Gadījumi, kad dēmoni dodas prom ķērkdami, ir salīdzinoši nedaudzi un gana specifiski.
Garlaicīgi nav bijis nevienu brīdi, kas nu ir, tas ir :)