Ja jau ir pārmaiņas dzīvē, tad lai ir - Dievs teica, ka laiks izvākties no Vecrīgas. Es teicu "OMG, You're so right!" - un uzteicu līgumu. Tagad sapratu, ka otrdien pēdējā diena, bet man vispār nav ne jausmas,kur GRIBU dzīvot turpmāk! Viņš man arī nesaka, kur man doties, es arī nezinu, ko varu atļauties, ņemot vērā, ka nav ne jausmas, cik es pelnu. Kinda silly - sēžu un gaidu norādījumus...nu it kā jau zinu, ka vispār būs baigi labi,bet vienalga mazliet nekomfortabli tādā neziņā dzīvot.

Mans Mīļais taisa man uzticības treniņu laikam - cik gatava esmu sekot Viņam pat tad, ja nav nekādas taustāmas drošības par rītdienu. Lai nu par ko, bet par garlaicību sūdzēties točna nevaru. Šorīt, mazliet pēc pusnakts, piemēram, bridu Baltezerā,jo vienam bērnam sagribējās "peldēt". Notikumi pieaug intensitātē tik ļoti, ka man jāturās ar abām rokām pie zemes, lai nepazaudētu līdzsvaru un skaidru skatu. :)

I hope the final chapter (or at least a nice break) of this story is soon taking place...otherwise it's getting way too intense! :)