shiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiit!

Bārs, no kura aizņēmos internetu, ir slēgts! My home is internetless now! :((((( ;(((( (boom!)

Par šo es vakar taaaaaaaaaaaaaaaaa sasmējos, ka joprojām smejos. In fact - vecs joks. Pirmo reizi kaut kad pamatskolā dzirdēju, man šķiet.

Divpadsmitgadīgais dēlēns atved uz mājām nenosakāma vecuma iereibušu bezpajumtnieci un saka vecākiem:
"Tā ir mana draudzene Dezdraperma. Mēs tagad dzīvosim kopā."
Māte histērijā, tēvs - zils no dusmām.
Dēlēns:"Labi, labi, es tikai pajokoju. Viņu sauc Baiba."

"Es šodien jūku prātā,
Es rītu būšu brīvs..."

Uzraku datorā 5 gadu vecas fotogrāfijas un saprotu, ka nespēju atcerēties, kur tas fotogrāfēts, kas ir cilvēki man apkārt un kādēļ es atrodos fotogrāfijās. Un tās nav tusiņu bildes, kur izskaidrojums būtu - randomi cilvēki pālī. Tad sāk ataust atmiņa un atceros, cik ļoti svarīgi šie cilvēki reiz bijuši, saprotu, cik ļoti man viņu pietrūkst un ka nemaz nezinu, kā viņus tagad atrast. Lai pajautātu, kā klājas.

Man viņu ļoti pietrūkst. Tik daudz cilvēku, lietu, notikumu un emociju pilna dzīve! Tik daudz, ka, šķiet - vēl mazliet - un es vairs nespēšu salikt punktus uz i. Katra pēdējā gada diena ir bijusi vesela nodzīvota gada vērta. Piesātinājuma un augšanas līmenis pieaug ik dienas.

Debriefing period of my life.
"Where do we go from here?"

Paļaujies!