Nekad naktī neslēdzu telefonam skaņu ārā, bet vakar uznāca pilnīgs čujs, ka man kāds varētu gribēt zvanīt. Šorīt skatos - četri neatbildēti zvani no nepazīstama nr :O
wtf!1 Nu nav tā, ka man parasti naktīs kāds zvana. Gandrīz nekad. Nebija īsta pamata iedomāties, ka tieši šonakt tas varētu notikt. Even more - no cilvēkiem, par kuru vēlmi mani nakts vidū sazvanīt es noteikti nebūtu iedomājusies. Un vispār - viņiem nav mans telefona nr. Jautājums - ko viņi vēl naktī pamodināja, lai dabūtu manu nr? :D

Nekas, es ar atriebīgu smīniņu atzvanīju šorīt mazliet pēc deviņiem ar "Labrītiņ! Jūs man vakar zvanījāt. A kas runā?" :D
Pusaizmigusi balss saka, ka Arturs, Soboļevas klasesbiedrs.
- o_O Kādas Soboļevas?
- Anetes. (šai mirklī man pielec, ka Anetes klasesbiedrs noteikti bija arī mans klasesbiedrs, bet neatceros nevienu Arturu savā klasē);
pārjautāju:"Anetes KLASESBIEDRS?"
- KURSA-biedrs
- aaaaaaaa, Arturs! (man ataust gaisma, Arturs paskaidro savas zvanīšanas labdarīgos mērķus, paķiķinu un novēlu viņam turpināt saldus sapņus)


Jā, starp citu, runājot par Soboļevu, man ir vēl viens stāsts:
mana māsa nokļuva "Gardēžu klubiņā 1", nepazīstot nevienu cilvēku, izņemot mani, nezinot, kas par publiku un kur atnākusi. Pēc pusstundas klusiņām čukst man ausī, skatoties uz goo, vai tai meičai neesot kāds sakars ar A. Smīnu... jā, zināms sakars esot. Zināms māsu sakars. Manējā saka: "Fuu, man jau likās jocīgi, ka ir divi tik līdzīgi cilvēki!" (chuckle)