Sešu stundu saruna. Mani vecāki ar saviem bērniem. Žēl, ka viena iztrūka. Mēs pārrunājām to, kā vecāki mūs audzinājuši. Izvērtējām plusus un mīnusus, pateicām noklusēto, atļāvām izlauzties iekšā gruzdošajam. Vecāki iepazinās ar manu jaunāko māsu un brāli. Beidzot iepazinās ar viņu personībām no pavisam cita aspekta. Pirmā saruna, kurā nerunājam viens otram garām ne mirkli, kurā visu viedokļi tiek vienlīdz labi sadzirdēti un vērā ņemti. Nevis pārmetumu gūzma, bet situācijas analīze labākas vienam otra izprašanas un rīcības motīvu apzināšanas dēļ. Dabiska, brīva un nepiespiesta saruna ar mērķi paskatīties spogulī, pamanīt skaisto, atpazīt neglīto un notīrīt to. Saruna, kuru neviens nepamet apvainojies vai neuzklausīts.
Pirmo reizi redzēju savu tēvu nespējam noslēpt smaidu par dzirdētiem komplimentiem, izvairāmies no tiem. Kā nu ne - šķiet, nekad viņš nav bijis novērtēts par to, ko patiesi būtu vajadzējis novērtēt.
Mans tēvs sācis ieklausīties arī citu cilvēku viedokļos. Pirmo reizi mūžā viņš man palīdzēja bez ierunām, bez komentāriem un ieteikumiem. Palīdzēja man to, ko man vajadzēja nevis to, ko pats uzskata par pareizu. Jāsaka, pirmo reizi mūžā es viņam tiešām arī lūdzu īstu palīdzību. Un pirmo reizi es pateicu viņam paldies par kaut ko tiešām būtisku. Izteicu atzinību par to, kas viņš ir patiesībā nevis par virspusi un pašsaprotamām darbībām.
Viņš mēģināja noliegt, ka ir dikti mainījies pēdējā laikā, izmantojot parasto frāzi "vecākus jau nepāraudzināsi/kas ta mūsu vecumā vairs spēj mainīties" blablabla, bet šoreiz atrunas netika ņemtas vērā. Es apbrīnoju savu vecāku spēju augt, mainīties, saprast savas kļūdas un pārvarēt lepnumu, ieklausoties savos bērnos. Un darīt to nevis gadiem un ar mocībām, bet pa dienām, bērniem pat īpaši nebakstot situāciju. Pavisam citi cilvēki, kopš Ziemassvētku garajām sarunām. Es novērtēju viņu gribēšanu mainīt sevi, viņu drosmi ielūkoties spogulī. Un pateicos Dievam par spoguļiem, kurus viņš man dod, lai es spētu tos nolikt cilvēku priekšā.
Āmen.