Un enģeļi apstāja mani, izgaismodami ceļu manā priekšā. Ar asaru straumi izlauzās atskārsme "Kā gan es varēju tik ilgi sevi noliegt?!" Kā es varēju neļaut sevi mīlēt? Nevienam un nekam! Dievs runāja ar mani caur cilvēku. Ilgi un uzstājīgi - līdz Viņa Mīlestība caursita manu dzelzs aizsargu. No pēkšņās neaizsargātības sajūtas Dvēsele apjuka. Tā lasa drumslas un mēģina atjaunot mūri, kas tik ilgi bija turējis to nosacītajā drošībā, tomēr sadrumstalots aizsegs nespēj apturēt Enģeļu izstaroto gaismu. Viņi mīl mani! Gabalu pa gabalam es tomēr vācu nost aizsegu - Viņi pacietīgi gaida manu gatavību tiem pievienoties. Es tikai vēl mazliet sakārtošu domas! Pārmaiņu intensitāte pieaug! Es esmu ceļā! Taisni! Un uz augšu!

ROFL

http://klab.lv/users/psihs/541291.html?thread=6195307#t6195307