Es atvainojos, bet man tas ir jāpasaka, OK? Es tūlīt pārpriecāšos par dzīvi tik ļoti, ka pārsprāgšu, ja nevienam to nepateikšu. WIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIII

ieelpo...izelpo...

wiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii

Māsa izšķīrās no Massimo. Kā atvadu dāvanu viņš viņas prombūtnes laikā noklāja viņas istabas grīdu ar rozēm. Visus divdesmitciktur kvadrātmetrus! Mēs sēdējām trijatā, dzērām vīnu un smējāmies, kaut arī iekšēji visiem gribējās raudāt. Es zinu, cik ļoti viņam sāp, cik ļoti māsai sāp tādēļ, ka viņam sāp, un cik ļoti arī man sāp. Viņš mani par māsu sauc, es viņu - par brāli.

Vispār jau pēdējās divas nedēļas ik dienas kā adata cauri visiem tiem priekiem, kas apņem manu dzīvi, duras kaut kāda neizsakāma skumja. Tāda fundamentāla Skumja. Nesaprotu, par ko skumstu. Prieks par šodien pabeigto projektu un tādējādu aiziešanu no iepriekšējā darba, prieks par atkalredzēšanos ar sen neredzētiem draugiem, prieks par sevi, par visu savu sapņu piepildījumu tiek krāmēts virsū tai Skumjai. Lai kā es priecātos par visu, viņa to caurdur un atgādina par sevi. Es gribu to izraudāt, bet nevaru izspiest no sevis ne asaras. Man nav par ko skumt, man klājas ar katru dienu labāk kā jebkad, dzīve piepilda manas vēlmes tiklīdz es tās esmu izteikusi, bet tomēr es skumstu. HMm...pielēca! Tās nav skumjas! Tās ir ilgas! Nuja! Pareizi! Es nespēju noformulēt, pēc kā ilgojos. AK!

Ai, labi. Es off. Ja ko vajag, būšu Beļģijā šonedēļ. Un šoreiz es tiešām atpūtīšos pa ilgiem laikiem. Mana Dzīve paliks šeit un risinās sevi pati! Lai Jums labi klājas! ;)