es šonakt sapņoju, ka glābju kāmīšus. DAUDZ kāmīšu. Viņus kāds palaida ārā no būriem un es mēģināju ātri viņus savākt, pirms tie top samīti vai apēsti. Vienu es nesu sev uz galvas un rokās man bija vesela čupa. Tie, kas rokās, diemžēl, pusceļā uz būri izrādījās nosmakuši - laikam es nospiedu. Tas, kas uz galvas, gan izdzīvoja.
Un vēl es sapņoju, ka Ingas dzīvoklim ir vēl viens stāvs un tajā stāvā bija mazs, mazs kaķītis, bet viņš nebija mīļš.

Sapņaini. Rāmi. Lēnām. Bohēmiski, pārsteidzoši, liktenīgi. Es stāvu uz robežas. Balansēju starp to, kas sēž iekšā un to, kas esmu radusi būt. Šodienas būtne man lika apjaust - es lēnām tuvojos iekšējai būtībai. Es kļūstu par...SEVI! Viss ir īstajā laikā un vietā! Es esmu TIK TIK TIK TIK TIK LAIMĪGA!

jau atkal dīvainā trauksme iekšā. mutuļo un griežas, grib izlauzties. tāds priecīgs mutulis. es tagad ļoti priecātos par lielu telpu ar klavierēm. klavieres ir mans labākais instruments enerģijas vadīšanai, iekšējā spēka pacelšanai, iedvesmas radīšanai! Tā sajūta! Plūsma!

Uguns deg. Tā šņirkstēdama sadeg milzu liesmās. Pieņemas spēkā un...triumfē!!!

Parunāju ar māsu...viss ir vēl labāk nekā es domāju! Ar katru reizi jūtu - Spēks aug. Jā, un mums priekšā uzdevums - beidzot uzzināt patiesību vienai par otru. Un par otru māsu. Un par brāli. Un tad grūtākais - par māti un tēvu. BŪS! NO Akmeņa kļūsim par Dimantu!