neilands' Journal

14th June, 2016. 9:43 pm. pielikums nr 1

Pielikums Nr. 1 Marka Polliona traktātam par arhitektūru.

Kas jādara, ja Tu, draugs, gribi uzbūvēt kaut ko paliekošu, ne tikai utilitārām vajadzībām,
un Tev ir vieta un līdzekļi. Skaidrs, ka tas ir visai atbildīgs lēmums, un Tu tam, netieši, esi gatavojies visu savu dzīvi – skatījies, jutis, domājis – krājis savu unikālo pieredzi, jo ir skaidrs –
tā būve pārdzīvos Tevi.
Un, kas var būt vienkāršāk un dabiskāk, tad, kad Tev ir skaidrs, ko Tu gribi – izdarīt to, saskaņā ar savu “dignitas”* – kas ir katra brīva un rīcībspējīga Romas pilsoņa galvenā iezīme.
Bet ne visiem brīviem Romas pilsoņiem dievi ir dāvājuši arhitektonikas izpratni un spējas, arī Tavs veselais saprāts saka, ka jāmeklē izglītots palīgs – arhitekts (visticamāk kāds grieķis).
Tu uzzini, kurš būvēja to ēku, kas Tev patīk vislabāk, uzrunā viņu un aicini uz sadarbību**.
Un viss ... Viss pārējais ir tikai lieki šķēršļi. Un jā, bet, protams, jāziedo, lai iegūtu dievu labvēlību.

Bet ar formālu ziedošanu nepietiks, vajadzīga Ziedošanās – pirmais Raskina gaismeklis – absolūti nepieciešams noteikums, lai rastos arhitektūra (kaut kas paliekošs). Darbībā iesaistītie ziedo šim darbam savu labāko “dignitas” daļu – bez viltus, bez štelles “es tev, tu man” - dara visu to labāko, ko spēj. Un negaidot uzslavas un atalgojumu. Darbs darba dēļ. Protams, tas nebūt nav vienīgais nosacījums, bet noteicošais.
_____________
*dignitas (lat.) - personas īpašumu kopums: pašcieņa, godprātība, cildenums, cēlums, veselais saprāts, cieņa pret vecākiem, līdzpilsoņiem, tēvzemi, ienaidnieku un, protams, lepnums. Augusts Oktaviāns visu savu dzīvi rūpīgi veidojis un kopis savu dignitas, paralēli veidojot impēriju, tieši viņa dignitas paliekas liek mums arī šodien būt atkarīgiem no Romas.
** Adriāns un Apollodors, Jūlis II un Bramante, Daniels Barbaro un Palladio, Seinsberi un Venturi.

Protams, civilizācijas norieta laikā tāda notikumu gaita ir retums, tāpēc arī arhitektūras vairs tikpat kā nav. Ilūzijas mēs radām un uzturam paši. Un arī man bija ilūzija, ka Hanzas muzeja konkurss radīs priekšnosacījumu, ka, neskatoties uz spekulatīvām interesēm, primitīvas komercapbūves projektiem un lēti iepirktas modernas mākslas kapitalizācijas interesēm, atnāks brīvo pilsoņu arhitekti (visticamāk, grieķi) un kaut kas radīsies. Būs dabas un gara derība.
Bet izkatās, ka atkal sanācis kompromiss starp naudu un naudu* – kā teica viedais no kaimiņzemes – vot, nekad nekas tāds nav bijis un te nu atkal.
Protams, ja arhitektūru izprot kā veiklu biznesu, tautsaimniecības nozari ar eksporta potenciālu vai kā asprātīgi dizainētu iepakojumu vienreiz pārdodamai precei, kā birokrātisku regulējumu un definējamu juridisku atbildību, tad, protams, labāk lieki necepties, iedzert importa vīnu un ļauties antīkās mākslas valdzinājumam un apcerei par aizejošās civilizācijas burvīgumu.
__________
*pieņemsim, ka pie mūsdienu šaurās specializācijas, mūsu “brīvie Romas pilsoņi” ir nedaudz aprobežoti savā dignitas un nezina, ko grib būvēt, un meklē “idejas”, lai tās uzdotu par savām – nu tad kāpēc neļaut tās iesniegt visiem, kas grib – septiņi no brīvās pasaules un visi alkstošie brīvlaistie;
ja nu vienīgi tas nepatīkami atgādinātu par pašu izcelsmi.

Bet jau no muzeja konkursa paša sākuma radās zināma neizpratne par tā veidotāju rīcības motivāciju – nauda privāta un ir, teritorija privāta, atrodas ārpus vēsturiskā centra zonas, konkurss nav obligāts un tukšu skaņojumu mazāk – izvēlies tīkamu arhitektu un būvē ar prieku. Laikam kā parasti, attaisnojot savu eksistenci, visu “sabīdīja” savtīgi konsultanti, piedāvāja nošaut vairākus zaķus reizē – “biznesa enkurs”, “globāla slava”, “vietējais pačots” un visi “šokolādē”, bet rezultātā visu, kā ierasts, “nosegs vara bļoda”. :)

Make Notes