ASINSBALSS - 12. Aprīlis 2012

Ar Kosmosu jau pēc idejas visu var sarunāt. Tas ir - Kosmoss visu māk nokārtot, vajag tikai viņam pastāstīt. Bet vajag arī spert pirmo soli vēlamajā virzienā, jo savādāk jau Viņš/a neko nevar līdzēt. Kā tajā anekdotē, kur džeks visu mūžu gribēja vinnēt loterijā; lūdza Dievu dienu un nakti, bet nekas nenotika. Džeks nomira, nokļuva debesīs un prasīja Dievam - kā tad tā, kāpēc šis neesot piepildījis viņa, uzticīga kalpotāja, vienīgo vēlēšanos. Dievs atbildēja: "Būtu kaut vienreiz loterijas biļeti nopircis, idiot!"
Tad nu man te kaut kā līdzīgi. Zinu un saprotu, ka pie Jaunā, Lieliskā darba netikšu, kamēr neko nesākšu darīt (t.sk. noskaidrot, kāds tad šis darbs varētu būt) UN kamēr netikšu vaļā no tās sajūtas, ka zināma lieta ir mazāk biedējoša, nekā jauna un nezināma, lai arī cik ļoti tā zināmā nepatiktu.
Bet es zinu arī, ka ilgi vairs šajā vietā neizturēšu. Katru rītu ar nepatiku kāpju tajā mikriņā, katru dienu skaitu stundas līdz vakaram un, kas pats trakākais, katru vakaru jūtu tādu nogurumu, ka, tiklīdz ļauju sev mierīgi apsēsties uz dīvāna un aizklīst domās, tā aizmiegu. Mājās visi darbi tādi pusdarīti, roka par smagu, lai otu paceltu, par grāmatas atšķiršanu nerunājot.

Īsāk sakot - dzīvē viss ir šaha spēle, un mums ir iedalīti baltie kauliņi. Jāsāk tik spēlēt, ja vien (fiziskais un morālais) nogurums ļautu tos kauliņus no vietas izkustināt.

"I'm the worst at what I do best and for this gift I feel blessed."

- Kurt Cobain