ASINSBALSS - 14. Februāris 2012

Darbadienas padara mani nožēlojamu. Laiks apstājas, darot lietas, kuras nepatīk, redzot un runājot ar cilvēkiem, kuri nepatīk. Jebkura spēja pievērsties kaut kam vērtīgākam/ paliekošākam - gan darba laikā, gan vakarā mājās - vienkārši pazūd. Iestājas kaut kāds iekšējs trulums. Pat enerģijas sarunām vai lasīšanai neatliek. Uztveres spējas ir palēninātas un gandrīz neesošas. Es tikai eksistēju.
Bet fiziski es nesalstu tikai tāpēc, ka ārā ir tuvu nullei.