ASINSBALSS - 25. Jūnijs 2010

Īsts jāņubērns uzvelk brunčus un kerzas un iet pļavā pīt sev vainadziņu. Vēl īstam jāņubērnam piedienas sēdēt pie smuka ugunskura un vērties spilgtos mākoņos kaut kur rietumu pusē (lēkt pāri ugunij tomēr neriskēju sava nelielā auguma dēļ). Īstam jāņubērnam piestāv arī sagaidīt pirmo saulīti un dzert mājās gatavotu alu (un šajos divos punktos es mazliet nofeiloju, jo tā īsti saulīti tomēr nesagaidīju (what's wrong with me?) un 'Dzimtmisas tumšo' tikai nogaršoju - bet bija labs, bija labs).
Pēcāk - nākamajā rītā - īsts jāņubērns tajos pašos brunčos un kerzās izvandās pa Pasaku mežu, upīti meklējot, jo kopš izgājušās nakts no jauna iekurtā ugunskura dūmi no sevis tomēr nedaudz ir jānoskalo. Un vispār - jāņubērnam tomēr piedienas arī nopeldēties. Pēc tam, kad šis konkrētais jāņubērns kopā ar vēl vienu līgotāju pēc divu stundu maldīšanās vietējo upīti beidzot ir atradis, kopistiski tiek nolemsts doties pēdējo nakts stīvumu izgaiņāt nevis tur, bet tuvāk - daudz tuvāk līgotāju mājai - esošajā karjerā (vai kā nu viņu tur sauc).
Atpakaļ no beidzot sasniegtās peldes jāņubērni devās ļoti priecīgā prātā - izpeldējušies un no jauna samirkuši nupat uznākušajā lietū viņi izlīda no krūmiem tieši šosejas malā, lai dotos mājās un turpinātu līgot.
Jāņu vainags tiks piekārts pie sienas līdz nākamajam gadam.