ASINSBALSS - 14. Jūlijs 2008

Šodien saņēmu ielūgumu uz kāzām no klasesbiedriem/ vienaudžiem un gribot negribot sāku domāt par to, ka agri vai vēlu mēs visi kļūstam par to paaudzi, kam jāsāk uzņemties atbildība - par sevi un par dzīvi -; mēs pieaugam, mums parādās darbi, nākotnes plāni un, jā, arī ģimenes. Un tas notiek ātrāk, nekā mēs varbūt esam gatavi to sagaidīt. Mēs kļūstam pieauguši nopietni -.
Šodien saņēmu ielūgumu uz kāzām no cilvēkiem, kurus pat pēc labākās sirdsapziņas jau sen vairs nevaru nosaukt par draugiem, un gribot negribot sāku domāt par vēl daudz ko citu. Brīžiem - negaidītu. Un, jā, es varbūt esmu ciniska, bet tam ir savs pamats. Un, jā, es gribētu ticēt romantikai, kas vēl joprojām liek [šiem konkrētajiem] cilvēkiem vēlēties šādu publisku solījumu došanu. Var jau būt, ka romantika vēl nav mirusi; es nezinu.
Jebkurā gadījumā - ir vairākas lietas, kas saistītas ar šo visādi citādi jauko pasākumu, kas manī izraisa nelielu paniku apjukumu. Nevienu no tām nav iespējams izteikt vārdos.

Bet dzīve lēnītēm slīd uz priekšu, laiku pa laikam sagādājot kādu jaunu pārsteigumu, atklājot kādu jaunu, iepriekš nemanītu pavedienu, bet cilvēki paliek tie paši. Un mums ir jātiek galā ar visu to, ko dzīves laika cilpas aiz sevis ir atstājušas. Un man šoreiz tas nozīmē to zelta burtiem klāto krēmkrāsas ielūgumu uz kāzām.

Beidzot es atkal gribu dzert daudz salda vīna un negulēt. Un pārstāt savu dzīvi salīdzināt ar visu apkārtējo dzīvēm.

istaba pilna ar naktstauriņiem